Gulbenes sporta skolā nodarbības notiek ne tikai Gulbenē, bet arī pagastos. Kopā sporta skolu novadā apmeklē 550 bērni. Vecākiem audzēkņiem risks gūt kādu traumu ir lielāks, spēle kļūst ātrāka un spēka vairāk. Skolas medmāsa teic, ka katrreiz, kad kāds audzēknis gūst kādu traumu, viens no pirmajiem viņas jautājumiem esot: „Vai esi apdrošināts?”
“Traumas jau gadās bieži, kā nekā trenējamies katru dienu. Pārsvarā tās ir mikrotraumas, ar kurām neiet pie apdrošinātājiem un neprasa palīdzību,” stāsta Gulbenes novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas audzēknis Mikus Freijs.
Lielākoties bērni apdrošināti nav. Volejbola trenere teic, ka traumas, kas gadās volejbolā, parasti saistās ar potītes izmežģījumiem, arī pirkstu lūzumiem. Viņas pašas dēls spēlē futbolu un apdrošināts nav.
“Mēs arī esam maza pilsēta un vecākiem vidējie ienākumi tādi ir, kā ir. Un lai vēl apdrošinātu... Es zinu, ka
ļoti daudzas apdrošināšanas kompānijas, tiklīdz pasaki, ka bērns sporto, nav pretimnākošas,”
skaidro Gulbenes novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas volejbola trenere Liene Ķikuste.
Lielāks risks traumēties ir futbolā un basketbolā – izplatītas ir ceļgala saišu, potīšu traumas un dažādi sastiepumi. No traumām atgūties sporta skolā palīdz fizioterapeite. Viņa norāda, ka dažkārt atveseļošanās rit pat pusgadu: “Krusteniskās saites, daži plīsumi, kad tiešām ir vajadzīga tā ķirurģiskā iejaukšanās un palīdzība, pārējie vairāk ir sasitumi, mežģījumi.”
“Ļoti ceram uz nākamā mācību gada sākumu atrast virzību. Vai mēs to atradīsim visai skolai vai varbūt pakāpeniski iesim no vecākiem bērniem uz jaunāko bērnu pusi, vai otrādi – to izlems sporta skolas kolektīvs,” skaidro Gulbenes novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas direktors Māris Čakars.
Direktors uzsver, ka visu nevar uzvelt uz vienas struktūras pleciem - vecākiem vai valstij, un šīs ieceres īstenošanā atklāj, ka gaida atsaucību no visiem kopā, arī no uzņēmējiem. Ar sponsoru finansējumu viņam jau izdevies apdrošināt basketbola komandu “Gulbenes buki”. Viņš teic, ka šis nav vienas dienas laikā atrisināms jautājums, bet tas sniegtu drošības sajūtu ne tikai vecākiem, bet arī treneriem, kas par bērniem nes visu atbildību treniņos un sacensībās.
