Daudzi tēti un mammas Latgalē, atzīmējot ģimenes dienu, lielu paldies saka savai dakterei Anitai Ločmelei. Jau 15 gadus savā privātpraksē Ilūkstē viņa palīdz ģimenēm, kas tikai plāno mazuli, mierina tos, kas pie bērniņa uzreiz netiek un uzrauga grūtnieces, lai līdz dzemdībām viss būtu kārtībā.
Dažādi statistikas dati apliecina, ka grūtniecēm Latvijas laukos klājas divreiz grūtāk nekā pilsētā. Kaut vai ceļu dēļ, pa kuriem viņām katru mēnesi jāmēro 40 kilometri, lai nokļūtu uz ikmēneša pārbaudi. Medicīniskās iekārtas rāda, ka mazuļa sirds toņi ir stabili, lai gan tikko mammas puncī pie dakterītes Anitas Ločmeles Ilūkstē vārda tiešā nozīmē viņš kratījies stundu, lai sasniegtu medicīnas iestādi. "100 kilometri, stundu braucu – satraukums ir, īpaši par dzemdībām, bet būs jau labi," atzīst topošā māmiņa Anda.
"Es braucu no Zasas. Ja mašīna ir, grūtību nav," piebilst topošā māmiņa Arta.
Daktere smejas, ka augustā svinēs savu 15 gadu neatkarības jubileju. Tieši tik ilgi viņai ir privātprakse Ilūkstē. Viņa ir vienīgā ginekoloģe visā novadā. Taču tieši dakteres īpašību dēļ, viņa ļoti daudz runā ar savām meitenēm, bet neko nerunā ārpus kabineta sienām, pie viņas brauc pacientes arī no lielajām pilsētām, kurās ir citi ginekologi, piemēram, no Jēkabpils un Daugavpils.
Viņa piekrīt, ka laukos tiešām lielākā problēma ir lielie attālumi un sliktie ceļi. Plus vēl tas, ka kvotu žņaugi ir aktuāli arī vienīgajam ginekologam novadā. "Mums pērn bija 106 dzemdības un 96 meitenes laikus stājās uzskaitē līdz 12.nedēļai, bet pieejamība ir liela problēma.
Mēs tagad rakstam uz jūnija beigām un tas nav normāli, ka jāgaida divus mēnešus. Un kvotas mēs jau vienmēr pārsniedzam, jo laukos ir tā, ka nevar cilvēku ar sāpi atstāt, nē, mēs ņemam un skatam viņu," Latvijas Televīzijai stāsta ginekoloģe Anita Ločmele.
Sods par kvotu pārsniegšanu, protams, ir tas, ka par pārstādāšanos valsts nesamaksā. Taču ārsti daudz vairāk uztrauc tas, ka ir grūti sasniegt speciālistus Rīgā, un ne jau 250 kilometru lielā attāluma dēļ. "Ne vienmēr varam uz Rīgu nosūtīt. Un ne jau tāpēc, ka nav naudas, nē,
mums tādu izteikti nabadzīgu meiteņu nav, bet grūti piekļūt.
Tur palīdz tikai personīgie kontakti, es pati zvanu un sarunāju, jā, es nekad nedodu uz rokas nosūtījumu, lai meitenes zvana. Nē!," situāciju skaidro ginekoloģe Anita Ločmele.
Lauku miers, svaigais gaiss un pārtika no pašu dārza diemžēl arī apkaimes pārus nepasargā no neauglības. Aizvien biežāk nākas konsultēt ģimenes, kas bērniņu ļoti grib, bet pie viņa netiek.
"Liela problēma ir daudz neauglīgu ģimeņu. Tiešām! Bet es skatos, ka tas ne tik daudz saistīts ar zālēm, cik ar psiholoģiju.
Dažkārt pāris izrunājas, sakārto attiecības un mazulītis piesakās pat bez ārstēšanas," stāsta ginekoloģe Ločmele.
Tomēr arī valsts apmaksātās neauglības ārstēšanas programmas ietvaros šajā praksē tiek pieskatīti gaidāmie mazuļi. "Tikko mums bija dvīņuki, jā, pareizi. Un tagad šie ir uz saglabāšanu," rāda daktere Anita.
Ir vēl kāda ļoti jauka tendence – aizvien vairāk mazuļi ir gribēti.
Aizvien mazāk sievietes pieprasa nosūtījumu uz abortu. "Mums ir ļoti maz abortu. Cik? Divi, viens, mēs esam priecīgas, jo mums nepatīk aborti," statistikas uzlabojumu atklāj ārste.
Viņa redz, ka ģimenes paliek aizvien kuplākas, bet sievietes – ļoti motivētas. Viņas grib būt mammas un grib būt labas mammas - gudras, zinošas un veseliem bērniņiem.
