Latvija vēlējās savos teritoriālajos ūdeņos uzņēmējiem ļaut audzēt dažādas zivis, tajā skaitā Atlantijas lašus, gliemenes un aļģes. "Process nav īsti caurskatāms. Šī diskusija pilnīgi noteikti nav bijusi pietiekama," LTV raidījumam "Vides fakti" sacīja Pasaules Dabas fonda (PDF) Ūdens programmas vadītājs Ingus Purgailis.
Vides aizstāvji iebilda pret agresīvo Atlantijas ašu audzēšanu Baltijas jūrā, jo tas varētu atstāt negatīvu ietekmi uz vietējiem lašiem, turklāt ārvalstu pieredze rāda, ka zivju audzēšana jūrā nav videi draudzīgākā nodarbe. "Pēc būtības ir tā; pieķēza vienu jūras līci, vienu fjordu un iet uz nākamo un tad gaida, kamēr fjords attīrīsies," pirms gada pavēstīja Vides aizsardzības kluba (VAK) viceprezidente Elita Kalniņa.
Teritoriju izvēli zivju fermām noteica, nevis valsts veikti priekšizpētes darbi, bet investoru – uzņēmuma “EkoBaltika Group” vēlme. Bažas par uzņēmēju spējām attīstīt šādus projektus parādījās jau tolaik, grandiozi plāni projekta virzītājam bijuši jau padomju laikos. "Astoņdesmitajos gados viņš realizēja projektu par mākslīgo nārsta vietu izveidošanu Baltijas jūras piekrastē. Nekas no tā projekta neiznāca, izņemot to, ka visa piekraste pēc tam bija pilna ar gumijas riepām," stāstīja "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta direktors Georgs Korņilovs.
Tagad konkurss par teritoriju nomu akvakultūrai ir noslēdzies bez rezultātiem, neskatoties uz to, ka tas tika organizēts, jo interesi bija izrādījis konkrēts uzņēmējs. Neviens konkursā nepieteicās. "Uzņēmums, kura iniciatīva tā bija, ir rakstījis vēstuli Valsts kancelejai ar
lūgumu piešķirt nekonkursa kārtībā eksperimentāliem nolūkiem, bet šāda kārtība nav paredzēta likumdošanā," raidījumam "Vides fakti" stāsta ZM Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš.
"Ņemot vērā to, kā tika nonākts līdz šim konkursam un tās teritorijas, kas tika izvēlētas, tad pilnīgi noteikti tā ir laba ziņa. Vietējie iedzīvotāji tagad arī piekrastes teritorijās var būt mierīgāki, jo šīs te, zināmā mērā, milzīgās fermas, neietekmēs viņus un arī kopumā Baltijas jūru un mūsu līci," pastāstīja PDF Ūdens programmas vadītājs Ingus Purgalis.
Ministrija pilnībā plānus par akvakultūras attīstību nav atmetusi. Jauns konkurss tiks sludināts tikai tad, ja parādīsies reāls investors, kurš spēj izpildīt vides prasības un kam ir iepriekšēja pieredze šādos projektos. Tomēr zivis var audzēt arī krietni videi draudzīgākā veidā. Un tā to dara pie Rīgas HES esošajā Doles salā, kur jau gandrīz 30 gadu aug lašu, vimbu, sīgu, līdaku, nēģu un foreļu mazuļi. Uzbūvējot hidroelektrostaciju, zivīm tika atņemtas dabiskās nārstošanas vietas un tas kaut kā bija jākompensē. "Lašus, vaisliniekus mums zvejo zvejnieki Mangaļsalā, un pie Rīgas HES. Cik mums izdodas iegūt, tik mēs noslaucam ikrus. Audzētavā tos turam baseinos, citi tur sprostos, un pēc ikru noslaukšanas novembra mēnesī, visi ikri tiek salikti uz rāmīšiem un inkubējas," skaidro zivju audzētavas “Dole” vadītājs Aivars Ignotovs.
Kad laši ir sasnieguši aptuveni viena gada vecumu, tie Daugavā tiek palaisti brīvībā. Dolē katru gadu tiek izaudzēti 120 tūkstoši Baltijas lašu mazuļu. Kopā ar citām audzētavām, ik gadu upēs un pēc tam jūrā no Latvijas nonāk 600 000 jaunizaudzēto lašu, tādā veidā stimulējot šīs sugas atjaunošanos.
Abi laši - audzētavā dzimušais un pēc gada izlaists brīvībā, un jūrā esošajās zivju fermās nebrīvē augušais - atšķirsies, nonākuši uz galda. "To, ko var nopirkt veikalā – mākslīgi audzētu, tas viennozīmīgi ir barots ar mākslīgo barību, kam nav tāds saturs, kā dabīgai. Viņas ir sabalansētas, bet tomēr tiecoties pēc lētuma, tas ietekmē viņu saturu," pastāstīja AIvars Ignatovs, uzsverot, ka dabiski augušais lasis noteikti būs labāks, kā rūpnieciski ražotais: "Uzturvielu viņam noteikti būs vairāk, varbūt nebūs tik izteiksmīgs, jo krāsa arī ir zīmols. Ir tāda krāsu skala un barību ražotājs piedāvā izvēlēties to, kāda būs gaļas krāsa.
Es agrāk vēl naivs būdams domāju, ka ir sarkans un viss, bet izrādās Francijā vairāk cieņā ir burkāna krāsa, Vācijā patīk sarkanāks."
Protams, visu pasauli pabarot ar dabīgi audzētiem lašiem mūsdienās nav iespējams. Pieprasījums ir pārāk liels, bet no jūrām un okeāniem cilvēks jau ir paņēmis vairāk, nekā daba ir spējīga dot. Tomēr vismaz Latvijā dzīvojošie un saimniekojošie var vairāk padomāt, kā atstāt īstos Baltijas lašus arī nākamajām paaudzēm. Kāds slavens Latvijas pavārs reiz ir teicis - ja mājās nav ko ēst, tad vienmēr no ledusskapja var paņemt mazsālītu lasi. Bet varbūt tā rīkoties tomēr nevajag, jo lasi var ēst arī tikai svētku reizēs. Tādā veidā šo zivju skaits Baltijas jūrā un upēs varētu tik strauji nesamazināties.
