Faktoru, kas ietekmē cilvēku izvēles, ir ļoti daudz, tāpēc izdalīt vienu nav iespējams, uzsvēra organizāciju psihologs Reinis Lazda.
Ir ārkārtīgi daudz noziegumu veidu, apstākļu un motīvu, līdz ar to konkrētas, noziedzniekus vienojošas iezīmes personas profilā nav iespējams nospraust, atzina Utināns. “Profilēšana ir ārkārtīgi grūta lieta. Mēs varbūt varam runāt par profilēšanu cilvēkiem, kas ar to [noziegumiem] pastāvīgi nodarbojas, tātad kaut kādām psiholoģiskām īpašībām,” viņš skaidroja.
Tāpat speciālists norādīja, ka ļoti dažādi var būt arī noziegumu pamudinošie apstākļi un iemesli.
“Jebkurš dabisks cilvēka motīvs var izveidoties par nozieguma sastāvdaļu, vienalga, tas ir sekss, romantiskā mīlestība, tieksme pēc varas, valdonīgums, vai tieši otrādi – tendence pakļauties grupas viedoklim,”
Utināns skaidroja.
“Jebkura emocija vai emociju komplekts var būt arī kaut kāds motīvs noziegumam, pat ieskaitot pozitīvas emocijas, piemēram, prieks, varu minēt sadistisku prieku, vai interese, zinātkāre. Arī, protams, jebkura negatīva emocija – greizsirdība, skaudība, alkatība, aizvainojums, atriebība, dziļas dusmas, kauns un bailes – jebkas var būt motīvs kādam noziegumam,” norādīja psihiatrs.
Gēni un apstākļi
Tāpat cilvēka izvēli veikt likumpārkāpumu ietekmē sociālie faktori un pat atsevišķi gēni. “Ir daži gēni, kas aktivējas tikai pie nelabvēlīgām ģimenēm un neaktivējas, ja ģimene ir labvēlīga. Piemēram, ir tāds monoamīnoksidāzes jeb MAO-A gēna variants – tātad, ja bērnībā pret šo bērnu izturas varmācīgi, tad viņš pats izaug kā agresors, bet, ja pret viņu izturas pieņemoši, ar mīlestību, tad šis gēna variants neaktivējas,” stāstīja Utināns.
“Parasti tos identificē pēc tam, kad sākas agrīnajā skolas vecumā uzvedības traucējumi.
Lielāks risks izaugt par antisociālu personību ir bērniem ar tā saucamo uzmanības deficīta hiperdinamisko sindromu, tiem, kas ir ļoti kustīgi, kauslīgi.
Ja parādās tādas pazīmes kā dzīvnieku mocīšana, šādos gadījumos ir vērts sākt uztraukties,” viņš norādīja.
Uzmanības deficīta sindroms ir ārstējams gan ar medikamentiem, gan ģimenes terapiju, gan situācija uzlabojama ar bērna pievēršanu sportam.
“Vecāki visbiežāk nav nekādi ļaunprāši, bet vienkārši tautā bieži ir bijis uzskats – lai bērns neuzaugtu kā huligāns, viņš bieži fiziski jādisciplinē un pat fiziski jāsoda. Diemžēl tāda veida pedagoģiskā filozofija noved pie pretēja efekta,” uzsvēra Utināns.
Faktoru kopums
Lazda savukārt norādīja, ka psiholoģijā arvien vairāk tiek uzsvērts ļoti lielais cilvēka rīcību ietekmējošo faktoru skaits. “Droši vien nebūs tā, ka paņemsim vienu gēnu un zināsim, vai tas cilvēks būs noziedznieks vai ne, drīzāk tur būs ļoti liels faktoru kopums,” viņš sacīja.
“Mums gribas domāt, ka, lūk, mēs paskatīsimies uz cilvēku un varēsim 100% noteikt un prognozēt viņa rīcību, izejot no kaut kādiem iedzimtības, ģenētiskiem vai bērnības faktoriem, bet patiesībā ļoti lielā mērā cilvēka uzvedību nosaka viņa priekšstati par to, kā rīkojas citi līdzīgās situācijās,” psihologs skaidroja.
Personība un pūļa efekts
Tāpat jāņem vērā, ka personība dzīves laikā mainās, norādīja Lazda. Pusaudžu gados, piemēram, vairāk vai mazāk robežas pārkāpt izmēģina praktiski visi, viņš uzsvēra.
“Personība turpina nobriest arī vēlākos gados, protams, ļoti liela nozīme ir sociālajai videi, kādā cilvēks nonāk, uz ko viņu pamudina, kā veidojas viņa priekšstati par to, ko ir un nav pieņemami darīt,” Lazda skaidroja.
“Jāpiemin arī tas, ko sabiedrībā bieži sauc par pūļa efektu, ko sociālajā psiholoģijā biežāk sauc par grupas domāšanu, kad noteiktos apstākļos cilvēks pārstāj pieņemt lēmumus racionāli, viņš vienkārši rīkojas līdzi grupai,” viņš norādīja.
“Ir dažādi faktori, gan sociālie, gan iekšējie, gan pieredzes, kas to visu ietekmē,” Lazda piebilda.
