“Nedēļu, divas, tās var palietot. Pēc tam jāpārtrauc konkrētās tējas lietošana, to nomainot ar kādu citu. Ja vienu un to pašu tēju lietosim katru dienu, mēs varam organismu noslogot un iedzīvoties visdažādākajās kaitēs un sirds problēmās. Piemēram, sviedrējošais un urīnu dzenošais efekts pastiprināti izvada šķidrumu un tas organismam var kaitēt,” norādīja Sīle.
Farmaceite Sīle norādīja, ka ir ļoti daudz augu, kuriem ir specifiska iedarbība – piemēram, žults vai urīnu dzenoša, kas ikdienas lietošanai nav piemēroti.
Tāpēc farmaceite veselus cilvēkus aicināja izvērtēt katra auga lietošanas nepieciešamību.
Tas, protams, neizslēdz, ka ir arī augu drogas, kuras var tikt izmantotas ikdienā veselības uzlabošanai. Piemēram, imunitātes stiprināšanai talkā nāks eihinācijas droga, kumelītes ziedi, rasaskrēsliņa un pelašķa laksti, melisas un nātres lapas.
“Lai gatavotu uzlējumu, mēs ņemam noteiktu drogas daudzumu, kas noteikti būs vairāk, nekā gatavojot tēju ikdienā. Tās jāaplej ar karstu ūdeni un jāatstāj vismaz uz pusstundu vai pat vairākām stundām. Pēc garšas šāds izvilkums nebūs patīkams, bet, kā zināms, zālēm nav jāgaršo, zālēm ir jāsniedz ārstnieciskais efekts. Tur arī manīsiet atšķirību starp ikdienas tēju un uzlējumu,” skaidroja Sīle.
Drogas jeb izžāvētas ārstniecības auga daļas, mēdz būt ļoti dažādas – ja pavasaros tās ir mizas, saknes un pumpuri, tad vasaras sezonā drogu klāstu veido lapas, ziedi, laksti, augļi un sēklas. Piemēram, nomierinošas drogas ir piparmētru un melisas lapas, baldriāna saknes, asinszāļu, māteres un raudenes laksti, kā arī apiņa augļkopas, lavandas, vīgriezes un kumelītes ziedi.
Pret saaukstēšanos un drudža mazināšanai ievāc pelašķa, vīgriezes, kumelītes, liepu, ugunspuķes un deviņvīruspēka ziedus, kā arī meža aveņu drogas. Pret kakla sāpēm palīdz mārsila laksti un salvijas lapas, bet klepus ārstēšanai – Islandes ķērpis.
Iekaisumu novērsīs ceļtekas un salvijas lapas, pelašķu, rasaskrēsliņu laksti, kumelītes, melnā plūškoka un kliņģerītes ziedi.
Ārstniecības augiem ir ietekme ne tikai uz veselību – pareiza to ievākšana ir svarīga arī dabas daudzveidības saglabāšanai.
Bioloģiskās zemnieku saimniecības “Ragāres” saimnieks Jānis Vaivars uzsvēra, ka, ievācot augus ar nolūku tos pavairot, svarīgi ir neraut.
“Nevajag iet un raut ar roku, jo tur nekas vairs neaugs. Pavasarī, kad augs ir nedaudz paaudzies, ar urķīti uzmanīgi jāizceļ ārā, lai sakne būtu vesela. Tas jāietin mazā salvetītē ar ūdeni, pēc tam jāiestāda. Daudziem augiem var ievākt sēklas - tas ir vēl saudzīgāk. Piemēram, māteri, asinszāli – kad tās gatavas, sēklas var ievākt un pavasarī iesēt,” sacīja Vaivars.
Ārstniecības augu audzēšanai ne vienmēr ir nepieciešama pļava – piemēram, raudeni un asinszāli var iestādīt puķu dobē, kur var pievienot arī salviju, izopu, melisu un piparmētras.
Pašiem ārstniecības augiem to dabiskajās dzīvotnēs Latvijā neklājas viegli - gadsimta laikā dabiskās pļavas no 30% ir sarukušas uz 0,7%. Lai tās saglabātu, lasot ārstnieciskos augus ir jāievēro daži vienkārši pamatprincipi: pirmkārt, tējas nevajag lasīt industriālā vidē, kur gaisā ir augsts CO2 piesārņojums, otrkārt, lasot augus, jāizmanto šķēres vai nazis.
Turklāt nogriežot auga ziedu vai galotni, lapas ir jāatstāj pie stumbra, tādējādi ļaujot tam augt. Treškārt, lasot tējas, nedrīkst tās ievākt tikai vienā vietā. Un visbeidzot – pirms lasīt augus, tos jāiepazīst! Nekādā gadījumā nevajag lasīt aizsargājamos un indīgos augus – piemēram, maijpuķītes, gundegas, čūskogas, velnābolu un velnarutku.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
