Sākoties vasaras sezonai, iedzīvotājiem, kā ierasts, aktuāla kļūst peldēšanās un cita veida atpūta pie Latvijas ūdenstilpēm. Taču, vai pietiekami bieži cilvēki un pašvaldības pievērš uzmanību un reāli risina piesārņojuma problēmas?
Vērtējot situāciju valstī, portāla ezeri.lv vadītājs, inženieris ķīmiķis Jānis Sprūds skaidro, ka kopumā Latvijā notekūdeņi ieplūstot ap 50 ezeros un nodara būtisku kaitējumu.
Runājot par vietvaru rīcību vides aizsardzībā tieši ezeros, tā ir kūtra - secina Sprūds. Patlaban netiek veidoti aizsardzības un saimniekošanas plāni kopīgi ar vides inženieriem; tas notiek vien atsevišķās vietās kā Ādažos, Krustpilī un Vecpiebalgā. Tāpat pastiprinātu notekūdeņu attīrīšanu pašvaldības bieži nevēlas īstenot, atrunājoties ar nelielu iedzīvotāju skaitu.
Valsts vides dienests (VVD) pērn saņēmis 148 sūdzības no iedzīvotājiem par pamatotiem ūdens piesārņojuma gadījumiem. Savukārt šogad pagaidām sūdzību skaits sarucis attiecībā pret aizvadītā gada četriem mēnešiem.
Sūdzības lielākoties nākot no rūpnieciskās zonas Pierīgā, informē dienesta pārstāve Jūlija Ņikitina: „Pārsvarā sūdzības ir par avāriju sekām jeb punktveida piesārņojumiem, kas radušies ceļu satiksmes negadījumos, kā arī ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumos, apstrādājot, mēslojot zemi. Visā valstī attīrīšanas iekārtas, kas izvada šos gala produktus ūdenī, tiek stingri kontrolētas. Kā arī joprojām turpinās ES fondu atbalsts šai sistēmai. Desmit gadu griezumā situācija krietni uzlabojusies.”
Tiesa gan, Jānis Sprūds domā citādi un par galveno ilgstošu ezeru piesārņojuma iemeslu sauc tieši notekūdeņus jeb nepietiekamu to attīrīšanu. Turklāt 15 gadu griezumā viņš gan nesaskata būtiskus uzlabojumus Latvijas ezeros - tie ezeri, kas agrāk bijuši piesārņotākie, nu ir mazāk piesārņoti, taču vienlaikus tīrāko ezeru stāvoklis pasliktinājies.
Viņš arī atklāj, ka notekūdeņu attīrīšanas iekārtas pēc rekonstrukcijas mēdz sliktāk darboties:
„Tas ir tipiski – rekonstrukcijas mazākās ūdeņu attīrīšanas iekārtās noved pie mazliet lielākas elektroenerģijas patēriņa, mazliet vienkāršākas apkalpošanas un mazliet sliktākas attīrīšanas.”
Tāpat bieži ezeros izteiktas problēmas radījuši tieši peldētāji, piemēram dodoties ar auto nevajadzīgi tuvu ūdenim, kā arī vietās, kur peldvietu infrastruktūra tiek veidota pārlieku tuvu ezeram. Par piemēru Sprūds min Rīgas rajona Ummas ezeru.
„Ezeriem kaut ko labāku varētu darīt, ja pirms vēlēšanām prasītu saviem potenciālajiem deputātiem, jo ir vietas, kur rezultāti tiek sasniegti samērā labi. Ir vajadzīgi tikai daži cilvēki, kuri saprot un kuri grib aizsargāt ezerus. Un tas arī notiek,” saka Sprūds.
Eksperta ieskatā tīros ezerus nav vēlams veidot par peldvietām, lai pasargātu tos no piesārņošanas, kuru rada paši atpūtnieki. Taču, ja ļaudis brīdī, kad vasarā meklē vietu, kur nopeldēties, vienlaikus tomēr aizdomājas par to, kā nenodarīt pāri videi un nelīst vietās, kuru biotopi jāpasargā, ieteicams papētīt informāciju ezeri.lv portālā.