Ir retas puķu sugas, kuru sēklas gaida vismaz 60 grādu temperatūru, un retas vaboles, kas parādās tikai tur, kur ir dedzis. Un, lai cik tas izklausītos absurdi, tikai dedzinot Lenčupes dabas lieguma teritorijā izdosies atjaunot ziemeļu skuju koku mežu tādu, kāds tas bijis agrāk.
To visu sausu muti vairāk nekā divu stundu ilgās debatēs šodien skaidroja meža ekoloģijas speciālisti un projekta virzītāji. Tikmēr viņiem pretim ir vīri kā ozoli – mežziņi un Gaujas Nacionālā parka patrioti, kuri atsakās pieļaut domu, ka mežu var ārstēt, to dedzinot.
„Nezinu - smieties vai raudāt, kaut kas tāds nav pieredzēts Latvijā,” saka mežzinis Ainārs Amantovs.
„Vidēji nodeg 1000 ha ik gadu, par ko jūs runājat? Te ir tikai naudas projekts,” savukārt bilst mežu apsaimniekotājs Raitis Kārkliņš.
Neapskaužamā situācijā ir vides žurnāliste Anitra Tooma. Viņa pati dzīvo Raiskuma pagastā, un netālu no plānotās dedzināšanas vietas ir viņas tēva mājas. Mēnesi viņa sekojusi visām diskusijām un ekspertu teiktajam un tagad aizstāv zinātniekus:
„Lai atļauj zinātniekiem mēģināt! Jo, ja nemēģina, tad jau neko nevar izpētīt. Un pēc šīs ažiotāžas viņi to darīs ar vēl lielāku rūpību.”
Tie, kuri atbalsta projektu, atgādina, ka kontrolēta dedzināšana ir absolūti pieļaujama metode daudzviet pasaulē. Un koku izciršana vai citas darbības mežu neatjaunos tā, kā to izdara uguns, daļu koku sadedzinot, daļai ļaujot augt.
„Gaujas nacionālais parks ir piemērota vieta šādiem pētījumiem, otrs jautājums ir par informēšanu, un te nu gan projekts ir izgāzies,” saka Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonda direktors.
Viesturs Lārmanis, meža ekoloģijas speciālists, pauž, ka kontrolētā dedzināšana ir labākā metode.
Plānotā dedzināšana ir tikai daļa no apjomīga projekta, kura izmaksas pārsniedz 800 tūkstošus eiro. Tā laikā veikta Gaujas Nacionālā parka aerofotografēšana un citi pasākumi.
Ar šodienas diskusiju Siguldā nekas nebeidzas, jo nākamtrešdien Auciema tautas namā cilvēki aicināti uz līdzīgu skaidrošanu – kāpēc ir jādedzina.
