Šīs nedēļas nogalē sāksies šogad pirmā nometne pacientu atbalsta biedrības „Dzīvības koks” rīkotajā psihosociālās rehabilitācijas programmā „Spēka avots” viesu namā Kokneses novada Beģēnos. Nometnes notiek jau kopš 2009.gada, taču šis gads izceļas ar 21 nometni kopumā vairāk nekā pustūkstotim cilvēku un rekordlielu lektoru, psihoterapeitu, mākslas terapeitu un citu speciālistu skaitu, kas piedalīsies programmas nodrošināšanā.
Naudu rehabilitācijai savāca plašā ziedojumu piesaistes kampaņā - maratonā "Dod pieci", kuru īstenoja Latvijas Radio sadarbībā ar Latvijas Televīziju un organizāciju Ziedot.lv.
“Pamazām tiek noņemts aizdomīguma, nerunāšanas un klusēšanas plīvurs. [Iespējams, agrāk] cilvēki pieņēma – ja ir šī slimība, tad tam cilvēkam vairs nevar palīdzēt un tās ir dzīves beigas. Pēdējos gados aizvien vairāk cilvēku dzīvo ar šo slimību, pēc ārstēšanas dzīvo ilgi.
Un, jo vairāk šādi cilvēki parādīsies sabiedrībā un runās par to, jo ātrāk mazināsies bailes un cilvēki aktīvāk sekos līdzi savai veselībai un nebaidīsies uzzināt kaut ko negribētu.
Varbūt kopumā nesamazināsies saslimstība, bet tas tiks atklāts agrīnās stadijās, kad to iespējams ārstēt,” stāsta Berķe.
Turklāt Eiropā arvien vairāk tiekot runāts par vēža ar metastāzēm ārstēšanu un šo pacientu dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Arī organizācijā novērots, ka tajā aizvien vairāk vēršas jaunāki cilvēki – pēc 30 gadu vecuma. “Cilvēki saprot, ka kaut kas ar dzīvi jādara, tā ir krietni izmainījusies, un satricinājums bijis tik liels, ka pašam bez padoma un citu līdzīgas pieredzes stāstiem nav saprotams, kā tālāk dzīvot,” stāsta “Dzīvības koks” vadītāja.
Psihosociālās rehabilitācijas programmā cilvēks, strādājot kopā ar speciālistiem, “saliek pa plauktiņiem” jau notikušo un to, kam vēl vajadzētu notikt.
“Slimība, skatoties aptaujās un sarunās, bieži ir nevis kā pārbaudījums un smagums, bet atgādinājums un brīdis, kad dzīvi nākas pārvērtēt,” stāsta Berķe.
Viņa uzsver, ka šīs programmas mērķis nav pieradināt cilvēku pie palīdzības, bet gan ļaut viņam pašam ar sevi strādāt. Būtiska ir arī savstarpējā atbalsta grupa – cilvēki turpina sazināties un izveidojas arī draudzība.
Tajā pašā laikā cilvēki pēc šīm programmām mēdz saprast, ka ir vajadzīgs ilgstošs psihoemocionālais atbalsts.
Lai gan sākotnēji vairāk pieteikušās sievietes ar krūts vēzi, tagad aizvien vairāk palīdzību meklē arī vīrieši. Šogad palīdzību plāno sniegt arī vecākiem, kuru bērns saskāries ar onkoloģisku saslimšanu. Tāpat paredzēta programma onkoloģisko slimību pacientiem kopā ar viņu dzīvesbiedriem.
“Vēzis kā slimība neskar tikai cilvēku, kurš iet tam cauri. Bieži līdziesaistīta ir visa ģimene, un vēzis ļoti izmaina savstarpējās attiecības. Cilvēks, kas iet cauri ārstēšanai, sagaida kaut kādu atbalstu, bet tas otrs jau nezina, kā to atbalstu sniegt, jo viņš ir nobijies. Onkoloģiska saslimšana bieži ir par pamatu tam, ka ģimenes izšķiras, pāri pajūk, jo netiek pāri emocionālajam klintsakmenim, kas nostājas pa vidu,” stāsta Berķe.