“Kļūt par pedagoģi mani pamudināja tas, ka es esmu pedagogs trešajā paaudzē,” atklāj Zanda. Viņa ir jauna pasniedzēja prestižā Rīgas skolā, kur viņa māca angļu un vācu valodu. Gan viņas mamma, gan vecmamma, gan tuvāki un tālāki radi strādājuši izglītībā.
Profesiju Zanda apguva Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē. Jau tur varēja novērot vispārzināmu tendenci, ka par skolotājiem lielākoties izvēlas būt sievietes. Bijuši vairāki kursi, kuros jau no paša sākuma nebijis neviens zēns. “Mūsu kursā tādi sākotnēji bija pieci vai seši. Līdz pašām beigām izturēja tikai viens,” stāsta Zanda.
“Mēs par viņu smējāmies, protams, labdabīgi, ka viņu vajadzētu iekļaut “Sarkanajā grāmatā” un īpaši aizstāvēt, lai līdz beigām tiek kaut vai viens [puisis]. Šis puisis neaizgāja strādāt savā profesijā, viņš ir izvēlējies citu.”
Zanda rosina pārformulēt jautājumu, kāpēc tik daudz sievietes izvēlas būt pedagoģes: “Kāpēc tik maz vīriešu izvēlas būt skolotāji?” Viņa pati atbild, ka, pirmkārt, profesijai trūkst prestiža un, otrkārt, atalgojums nav no tiem lielākajiem.
Ne mazāk būtiski jaunās skolotājas ieskatā ir sabiedrības priekšstati. Piemēram, pirmskolas un sākumskolas izglītības iestādēs tikpat kā nav vīriešu, jo nav pieņemts, ka viņi strādātu ar maziem bērniem.
Zanda pastāsta par vienu piemēru no dzīves: “Viens no maniem paziņām, kas ir pedagogs, mēģināja vasaras laikā piepelnīties un izdomāja aiziet uz vienu no pirmskolas iestādēm un piestrādāt par mākslas skolotāju. Tur tieši uz to brīdi bija vajadzīgs mākslas skolotājs. Uz viņu skatījās ar lielu izbrīnu. Ja ne gluži nosodījumu, tad neizpratni. Kā tas ir? Puisis un strādās pirmskolas izglītības iestādē?”
Pedagoģija, kā arī veselības un sociālā aprūpe ir tās divas nozares Latvijā, kur ir izteikts sieviešu īpatsvars. Uz to norādīts jaunākajā Eiropas dzimumu līdztiesības indeksā, toties LM izteikusies, ka dzimumu ziņā šajās nozarēs būtu vēlams izlīdzinājums.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2014.gada dati par nodarbināto sadalījumu pa saimniecisko darbību veidu grupām rāda, ka izglītības nozarē strādāja 69 200 sievietes un 15 800 vīrieši. Veselības un sociālajā aprūpē šie skaitļi bija 43,8 un 8,2 tūkstoši.
Viens no iemesliem ir tas, ka šīs profesijas nav tik labi atalgotas, un tas izskaidro, kāpēc kopumā sievietes pelna mazāk. “Sievietes a priori izvēlās tās jomas, kuras ir zemāk atalgotas,” stāsta LM Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta vecākā eksperte Agnese Gaile. “Tā ir veselības aprūpe, sociālā aizsardzība, izglītība. Tur ir sieviešu pārsvars.”
Agnese Gaile uzskata, ka sievietes izvēlas šīs profesijas sabiedrības priekšstatu dēļ. Lai mainītu tos, liela nozīme ir izglītības sistēmai. Viens mēģinājums ietekmēt domāšanu par tipiskajām sieviešu-vīriešu lomām bija skandalozās grāmatas: “Diena, kad Rūta bija Rihards” un “Diena, kad Kārlis bija Karlīna”.
Šos mācību materiālus parasti sasaistīja ar homoseksuālismu un transeksuālismu, tikpat kā nemaz ar dzimumu līdztiesību.
“Mēs esam centušies šo maldīgo uzskatu skaidrot dažādos veidos: caur Ministru kabinetu, Saeimā. Nevalstiskās organizācijas aktīvi iesaistījušas,” teic LM pārstāve. “Bet ir laikam tā, ka kurlums dažreiz nav ārstējams.”
Uz tendenci, ka noteiktās profesijās dominē viens vai otrs dzimumus, var palūkoties arī citādāk.
Problēma ir tajā, ka sieviešu darbam piešķir zemāku vērtību – uzskata Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta vecākā pētniece Jolanta Reingarde.
“Kāpēc darbi, kurus veic vīrieši, ir vairāk apmaksāti nekā tie, kurus veic sieviete? Neviens mani nepārliecinās, ka būt skolotājai skolā ir mazāk svarīgi, nekā darboties būvniecībā,” spriež Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta pārstāve.
Jolanta Reingarde apgalvo, ka starp dzimuma īpatsvaru kādā profesijā un algu līmeni bieži pastāv korelācija. Kā pierādījumu tam viņa min piemēru no Somijas: “Kas notika Somijā, kad vīrieši iesaistījās izglītības nozarē? Algas pieauga automātiski. Ja gribas palielināt pedagogu atalgojumu, jāatrod veids, kā profesijai piesaistīt vīriešus, jo darba tirgus reaģē uz situāciju, kādā atrodas ģimenes galva. Vienkārši pastāv kultūras norma, ka vīrieši ir galvenie apgādnieki, viņi uztur savas ģimenes.”
Parasti, kad runā par dzimumu līdztiesību, min tikai vienu rādītāju – atalgojuma atšķirību sieviešu un vīriešu starpā. Šāds skatījums ir pārāk šaurs. Pastāv vēl citi būtiski rādītāji, kas daudz izskaidro – kaut vai to pašu darba samaksas atšķirību.
