Dzeramā ūdens kvalitāte uzlabojas, bet ES naudu tam izmantot vairs nevarēs

Latvijā lielākajai daļai iedzīvotāju ir pieejams kvalitatīvs dzeramais ūdens, secinājusi Veselības inspekcija pēc ikgadējā dzeramā ūdens monitoringa veikšanas. Veselības inspekcijā uzsver, ka ūdens krānā bieži vien ir daudz veselīgāks nekā seklās akās.

Tomēr vairākās vietās dzeramajam ūdenim ir klāt dažādi piemaisījumi, it īpaši dzelzs un sulfāti. Lai gan veselībai tie bīstami neesot, garšu tie var sabojāt. Visdrīzāk iedzīvotājiem ar to būs jāsamierinās, jo Eiropas Savienības (ES) līdzekļi ūdenssaimniecībai šajā plānošanas periodā ir samazināti četras reizes.  

Baldonē palīdzēja ES projekts

Ūdenssaimniecības process sākas zemes dzīlēs un noslēdzas ūdens attīrīšanas iekārtās. Baldones iedzīvotāju izlietņu saturs nonāk Baldones ūdens attīrīšanas stacijā. Ūdens ir tumši brūnā krāsā un nelabi ož. Iekārtas operators Vladimirs Imants atzīst, ka cilvēki noskalo visdažādākās lietas.

“Sadzīves atkritumi, tur var būt lupatas sasmalcinātas, papīri, viss kas šeit atnāk…,” stāsta Imants. 

Ūdens nonāk lielos betona baseinos zem klajas debess, kur tas tiek attīrīts. Gala rezultātā brūnā masa ir pārvērtusies dzidrā ūdenī. Baldones ūdens piegādātāja SIA „Būks” valdes loceklis Nikolajs Ļeoņenko to salīdzina ar cilvēka organismu, kura sākums ir dziļurbums un atdzelžošanas stacija.

“Ūdens no atdzelžošanas stacijas atnāk caur mājām, virtuvi, podu, dušu vai vannu uz attīrīšanas iekārtām, kur notiek attīrīšanas process. Attīrīšanas procesa rezultātā tīrais ūdens aiziet uz upīti, uz Ķekavas upīti, un tālāk uz Baltijas jūru,” klāsta Ļeoņenko.

Baldones iedzīvotāji jau vairākus gadus var baudīt tīru dzeramo ūdeni savos dzīvokļos. Veselības inspekcija katru gadu veic dzeramā ūdens monitoringu, un rezultāti jau vairākus gadus apstiprina – Baldonē ir kvalitatīvs dzeramais ūdens. Nikolajs Ļeoņenko stāsta, ka par to jāpateicas pirms pieciem gadiem īstenotam Eiropas projektam.

“Tika realizēts Eiropas projekts ar diezgan lielu finansējumu, gandrīz četri miljoni latu tajā brīdī. Par tiem līdzekļiem tika uzbūvēta atdzelžošanas stacija ar jauniem filtriem, kuros sabērti kvarca akmeņi. Notiekot aerācijas procesam, ūdeņi tiek attīrīti no dzelzs. Tas ir galvenais rādītājs. Un šī attīrīšanas procesa rezultātā cilvēki saņem normālu, attīrītu dzeramu ūdeni, kas atbilst visām prasībām,” skaidro Ļeoņenko.

Veselības inspekcija: Ūdens kvalitāte pēdējos gados uzlabojusies

Veselības inspekcija 2014. gadā pārbaudīja 169 centralizētās ūdensapgādes sistēmas. Inspekcija ūdens paraugos meklēja dažādu ķīmisko un bioloģisko vielu klātbūtni. Veselības inspekcijas Sabiedrības veselības nodaļas vadītāja Solvita Muceniece uzsver - dzeramā ūdens kvalitāte Latvijā uzlabojas.

“Ja mēs skatāmies monitoringā iegūtos rezultātus, tad gadu no gada ir vērojama dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanās tendence, ko rāda pamatā šī ķīmiskā ūdens kvalitāte. Ja mēs salīdzinām 10 gadu periodu, tad no vairāk nekā 70% neatbilstošu paraugu situācija ir krasi uzlabojusies līdz 16% neatbilstošu paraugu. Bet es uzreiz gribu minēt, ka monitorings neaptver pilnīgi visas ūdens apgādes sistēmas, tās ir tikai lielās sistēmas. Bet šī auditmonitoringa aptvere ir aptuveni vairāk nekā 60% iedzīvotāju,” skaidro Muceniece.

Četras piektdaļas iedzīvotāju no monitoringā ietvertajām vietām savā mājoklī saņem kvalitatīvu ūdeni dzeršanai. Muceniece stāsta, ka arī normu pārkāpumi Latvijā nav bīstami.

Tikai vienam piegādātājam inspekcija ir uzlikusi naudas sodu – 25 eiro par dažādiem pārkāpumiem, kas gan nebija veselībai bīstami.

“Ja mēs skatāmies kvalitātes rādītājus, tad būtiskam uztraukumam nav pamata, jo visi šie [normu] pārsniegumi ir saistīti ar tādiem parametriem, kas tieši veselību neietekmē. Jo ir arī citas Eiropas Savienības valstis, kur pārsniegumi varbūt ir mazāki, bet tie ir daudz būtiskāki. Tie ir dažādi smagie metāli, pesticīdi, kuri Latvijā par laimi nav novēroti, un var teikt, ka ūdens kvalitāte ir laba,” rezumē Muceniece.

Krāna ūdeni dzer daudzi, bet par kvalitāti viedokļi atšķiras

Lielākā daļa Latvijas Radio aptaujāto iedzīvotāju Rīgā dzer krāna ūdeni, tomēr iedzīvotāju viedokļi par krāna ūdens kvalitāti ir dažādi.

“Mēdzu dzert krāna ūdeni, tāpēc ka pavisam nesen bija viens televīzijas raidījums, kurā bija pārbaude – krāna ūdens un pudeles ūdens, un nebija nekādas starpības. Un tāpēc es dzeru krāna ūdeni, nekas vēl nav noticis,” Latvijas Radio stāsta kāda iedzīvotāja.

Cits aptaujātais atzīst, ka mēdz ūdeni arī pirkt, “bet Rīgā es mēdzu pirkt, kad es esmu Cēsīs, es nemēdzu pirkt, tad es dzeru krāna ūdeni, bet es dzeru arī Rīgā krāna ūdeni vairāk nekā pērku”.

Vēl kāda sieviete gan uzsver, ka viņai “nav ienākusi prātā nevienu reizi doma dzert ūdeni Rīgā no krāna”.

Vēl kāds salīdzina, ka tagad krāna ūdens ir labāks nekā padomju laikā. “Es to lietoju Ķengaragā, tur tas bija diezgan briesmīgs un ļoti hlorēts. Gan jau tagad hlors aizvietots ar kaut ko citu,” viņš spriež.

“Es nedzeru nevārītu, bet es esmu dzirdējusi, ka tas ir tik attīrīts, ka var dzert arī vienkārši no krāna,” savukārt atklāj kāda sieviete.

“Šis ūdens, kas nāk no krāna, nu nezinu... Tās trubas nav mainītas no padomju laikiem, nav ieguldīts infrastruktūrā, nav attīstījies, viss ir aizkaļķojies, un tas katrā ziņā nav labi veselībai,” uzskata cits uzrunātais.

Problēmas nevis ūdenī, bet cauruļvados

Pagājušajā gadā iedzīvotāji Veselības inspekcijai iesniedza 26 sūdzības par dzeramā ūdens kvalitāti. Visbiežāk cilvēki sūdzoties par garšu, dažādiem nosēdumiem vai dīvainu ūdens smaržu. Solvita Muceniece stāsta, ka bieži problēmas rada ēku iekšējie ūdensvadi.

“Liels un diezgan sāpīgs un neatrisināts jautājums ir ēku iekšējie ūdensvadi, kas bieži vien ir pie vainas. Ūdens līdz ieejai ēkā tiek padots kvalitatīvs, bet, - ņemot vērā, ka apsaimniekošanas formas ir dažādas mājām un sistēmas ir ļoti dažādas, un cauruļvadi ir dažāda vecuma, un ūdens kustība ir dažāda, patēriņš ir ļoti dažāds, - bieži tās problēmas rodas pašā ēkas sistēmā, ko tad var novērst tikai ēkas apsaimniekotājs, paši iedzīvotāji,” norādīja Muceniece.

Arī pilsētu caurules var tīru ūdeni samaisīt ar piemaisījumiem ceļā līdz iedzīvotājiem. Pēc monitoringa datiem, visvairāk dzelzs dzeramajā ūdenī ir Līgatnes pilsētā. Līgatnes mērs Ainārs Šteins atzīst - galvenās caurules pilsētā pēdējo reizi ir nomainītas pirms pusgadsimta. Tomēr, pateicoties jaunai atdzelžošanas stacijai, caurules lēnām skalojas.

“Ar katru dienu, ar katru metru šī ūdens kvalitāte būtiski uzlabojas, bet, lai panāktu to, ka visā pilsētas teritorijā būtu nevainojamas kvalitātes dzeramais ūdens, ir divi ceļi. Vai nu ir jāpaiet laikam, lai šīs trases pašas attīrās, vai arī - un mēs vairāk skatāmies uz otru virzienu -  pamazām sāksim šo maģistrālo trašu nomaiņu,” atklāj Šteins.

Jau pazemē Latvijā ūdenim ir vairāki piemaisījumi. Visbiežāk ūdenī ir dzelzs vai sulfāti. Ar sulfātu klātbūtni dzeramajā ūdenī sastopas iedzīvotāji Jelgavas novadā. Pēc Veselības inspekcijas monitoringa rezultātiem tur sulfātu daudzums dzeramajā ūdenī pat divas reizes pārsniedz Eiropas Savienības normatīvos noteikto robežu.

SIA „Jelgavas novada KU” valdes priekšsēdētāja Antra Alksne gan uzsver - pašu ņemtajos paraugos sulfātu daudzums ir mazāks. Tomēr kopumā Jelgavas novadā ar sulfātiem dzeramajā ūdenī ir problēmas, kuras risināt ir dārgi.

“Mēs nevaram uzlabot to, kas nāk no zemes. Vienīgais sulfātu iespējamais samazināšanas veids ir reversās osmozes iekārta. Reversās osmozes iekārtas ir salīdzinoši ļoti dārgas, un šīs vietas, kur Veselības inspekcija ir veikusi šo monitoringu, ir mazapdzīvotas vietas, kurās šādas iekārtas uzstādīšana pilnīgi neatmaksājas,” norāda Alksne.

Šajā Eiropas fondu plānošanas periodā ūdenssaimniecībai Latvijā ir atvēlēts četras reizes mazāk naudas nekā iepriekšējā periodā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāve Dana Heiberga stāsta, ka arī piešķirto 126 miljonu eiro galvenais mērķis būs uzlabot kanalizāciju, nevis dzeramā ūdens kvalitāti.

“Latvijai kā dalībvalstij diskusijās ar Eiropas Komisiju nācās vienoties par kompromisu, ka mēs koncentrējamies uz Eiropas Komisijas norādītajām prioritātēm, tas ir kanalizācija un notekūdeņi,” atzīst ministrijas pārstāve.  

“Tikai izņēmuma gadījumos mēs varēsim ieguldīt dzeramā ūdens infrastruktūras attīstībā. Tas būs tieši konkrētos gadījumos, kur atbilstoši Veselības inspekcijas konstatējumiem būs problēmas ar dzeramā ūdens kvalitāti, kur nebūs nodrošināta Eiropas dzeramā ūdens direktīvas kvalitātes prasībām atbilstoša dzeramā ūdens kvalitāte,” skaidro Heiberga.

Pēc šā brīža ministrijas prognozēm, dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanai Latvija varēs saņemt vien piecus miljonus eiro līdz 2020. gadam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti