Tomēr hidrotehniķis Māris Mālkalnietis vērtē, ka tieši zināšanu trūkums ir tas, kas traucē iegūt kvalitatīvu rezultātu.
„Zināšanu kļūst arvien mazāk, jo vecie cilvēki – speciālisti – aiziet no aktīvās dzīves, bet jaunie speciālisti netiek apmācīti. Nelaime ir tā, ka cilvēki, kas tagad saucas operatori, vispār nezina, kas ir dīķis. Viņi domā, ka tā ir bedre (..),” norāda Mālkalnietis.
Semināra dalībnieki, kuru vidū gan alūksnieši, gan tālāku ceļu mērojušie atzīst, ka braukuši ar domu gūt šīs zināšanas.
Savukārt Lēdurgas dendroloģiskā parka vadītāja Ilze Rubīna atzīst, ka seminārā piedalīties mudinājusi iecere sakopt parkā esošos dīķus.
„Vienā dīķītī bija piecas šķirnes ūdensrozes. Tagad ir palikusi tikai viena. Aizgājušas bojā. Nezāles ir pārņēmušas. 10 gadus tur nekas nav darīts,” saka Rubīna.
Runājot par kopšanu, tad hidrotehniķis Māris uzsver, vispirms jau svarīga ir dīķa formas izvēle. „Dīķim ir jābūt orientētam ar garāko asi valdošo vēju virzienā. Ļoti slikts dīķis ir pīrāga formas, tāds kā astotnieks un kvadrāta formas (..),” norāda Māris. „Daudzi grib arī saliņas. Saliņas ir ļoti sliktas, jo veicina dīķa aizaugšanu,” viņš piebilst.
Bet, ja ir nolemts vēl tikai izveidot dīķi, tad viens no svarīgākajiem soļiem ir vietas izvēle. Turklāt dīķi ir arī rūpīgi jākopj.
Māris arī atgādina, ka dīķis mostas jau agrā pavasarī un ja tā tīrīšana un kopšana nav veikta rudenī, tad ir pats pēdējais brīdis, lai no tā iztīrītu iekritušās lapas un izpļautu zāles. Bet, protams, ar to jau kopšanas darbi nebeigsies, tie jāturpina arī vasarā.
