Dendrologs: Tuvākajās desmitgadēs Latvijā vairs nebūs lielu ošu

Pēdējo desmit gadu laikā daudzās Eiropas valstīs konstatēta parastā oša (Fraxinus excelsior), kā arī tam radniecīgā šaurlapu oša "F.angustifolia) audžu bojāeja. Sākusies Polijā, arī Latvijā pēdējos gados vērojama strauja šo koku atmiršana. Tomēr līdz šim nav atklāts pietiekoši efektīvs līdzeklis slimības uzņēmīgo koku aizsardzībai pret infekciju "Chalara fraxinea", sacīja Latvijas Dendrologu biedrības prezidents Andrejs Svilāns.

Pēc tam, kad iepriekšējos gados tika konstatēta šķietami veselu un zaļu ošu lūšana un krišana Gaujas Nacionālā parka (GNP) teritorijā Siguldas, Turaidas, Krimuldas apkaimē, infekcijas "Chalara fraxinea" izplatību ošu audzēs pētīja dendrologs Andrejs Svilāns, kurš secināja, ka lielākajai daļai šajā teritorijās augošo ošu ir konstatēta šī infekcija dažādās slimības attīstības fāzēs, portālam lsm.lv vēsta Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Sabiedrisko attiecību un vides izglītības nodaļas vadītāja Inese Pabērza.  

Pastāv uzskats, ka tā saucamāš “ošu slimības” izplatība notiek ar vēja iznēsātām sporām un augu sulu sūcošu kukaiņu starpniecību. Šī patogēnā sēne attīstās dzinumu vadaudos, tos nosprostojot un izraisot dzinumu atmiršanu. Pirmās infekcijas pazīmes ir pēdējā gada dzinumu lapu strauja vīšana un dzinumu nokalšana.

Tā vērojama tieši šajā gada laikā – vasaras otrajā pusē, jūlijā, augustā.

Mēģinot kompensēt zaudēto zaru apjomu, koks katru nākamo gadu veido arvien jaunus dzinumus – ūdenszarus – no vēl dzīvajiem zariem. Slimības pēdējā stadijā, pēc 3-5 gadiem, ūdenszari veidojas pat no stumbra. Slimībai progresējot, arvien samazinās koka lapu apjoms, lapas vairs nespēj pietiekamā daudzumā apgādāt ar barības vielām stumbru un sakņu sistēmu. Koks tiek novājināts, notiek strauja sakņu, tai skaitā balsta sakņu atmiršana, kuras tālāk noārda saprofītie organismi, lielākoties sēnes.

Balsta sakņu atmiršana samazina koku mehānisko stabilitāti, izraisot koku gāšanos pat nelielā vējā bez acīmredzama iemesla. Vizuāli šķiet, ka koks vēl zaļš un dzīvs, taču bieži pat neliela vēja plūsma vai spēcīgāks grūdiens to gāž. Tā tas noticis daudzviet GNP teritorijā.

Jaunie koki iet bojā dažu gadu laikā pēc inficēšanās, vecākus kokus slimība parasti nobeidz 4-5 gadu laikā. Infekcija kokus pārņem neatkarīgi no to vecuma vai meža tipa un īpaši bīstama ir jaunajiem stādiem. Slimībai uzņēmīgākās sugas ir parastais osis un šaurlapu osis.

"Līdz šim nav atklāts pietiekoši efektīvs līdzeklis slimības uzņēmīgo ošu sugu aizsardzībai pret infekciju. Tāpēc tuvākajās desmitgadēs prognozējama tālāka un praktiski neierobežojama infekcijas izplatīšanās visā Latvijā. Līdzīgi Latvijas teritorijā jau ir noticis ar vīksnām un gobām, ko ilgstoši postījusi grafioze jeb Holandes slimība, kuras rezultātā mūsu teritorijā šo koku ir atlicis ļoti maz. Arī šīs koku slimības “klīniskā aina” ir lapu vīšana un ieritināšanās. Atkarībā no laika apstākļiem, koka vecuma un tā uzņēmības, tas var iznīkt dažās nedēļās vai mēnešos.

Līdzīgi kā ar ošiem, arī gobu un vīksnu slimību pilnībā koku izārstēt nevar, bet tikai attālināt tā nokalšanu. Tuvākajās desmitgadēs Latvijā vairs nebūs lielu ošu.

Infekcijai savu ceļu turpinot, kamēr tās populācija mazināsies un neradīsies pret to rezistenti stādi, mūsu valsts teritorijā galvenokārt būs tikai mazi oši," skaidro Latvijas Dendrologu biedrības prezidents  Andrejs Svilāns.

Viņš piebilst, ka vizuāli maldīgā efekta dēļ, jo koks it kā vēl zaļo, slimību skartie oši būtiski apdraud cilvēku, infrastruktūras drošību, īpaši teritorijās, kas tiek izmantotas publiskiem mērķiem. "Tāpēc vēlama to izzāģēšana, īpaši tūristu apmeklētās vietās, pie autoceļiem, tūristu takās, pie skatu platformām un citviet."

Tāpat ieteicama pameža tīrīšana un retināšana, kur tas nepieciešams pārredzamības nodrošināšanai, kā arī, lai novērstu sējeņu ieaugšanu veco ainavisko koku vainagos, saglabājot veselīgus, augtspējīgus skujkoku un lapukokus, izņemot ošus, vīksnas un gobas. Būtu jāatturas no ošu izmantošanas apstādījumos, norāda dendrologs Svilāns.  Plānojot vēsturisko apstādījumu apsaimniekošanu, labāk jau savlaicīgi izņemt tos ošus, kam ir infekcijas pazīmes.

Taču ilgtermiņā ošu iznīkšana  drīzāk radīs pozitīvu ietekmi, norāda speciālists, runājot par bioloģisko daudzveidību. Tomēr daļai putnu un kukaiņu sugu, kas īpaši piemērojušies šo koku tuvumā, varētu būt īslaicīgs negatīvs efekts, līdz piemērosies jauniem apstākļiem.

"Ņemot vērā, ka tā saucamā ošu slimība rada apdraudējumu arī dabas vērtību baudītājiem, atpūtniekiem un Gaujas Nacionālā parka tūristiem, Dabas aizsardzības pārvalde gan ikdienas apsaimniekošanas darbu ietvaros, gan īstenojot Eiropas Savienības Kohēzijas fonda projektu par dabas tūrisma infrastruktūras uzlabošanu, arī šogad turpina daudzu bīstamo koku izzāģēšanas darbus," sacīja DAP Vidzemes reģionālās administrācijas direktora vietnieks Mārtiņš Zīverts. "Gaujas Nacionālais parks ik gadu uzņem ap miljonu apmeklētāju, un Dabas aizsardzības pārvalde ir izvēlējusies gan preventīvi izzāģēt ošus, lai mazinātu slimības potenciālo apdraudējumu, gan lielā apjomā novākt jau slimības skartos kokus. 

Šīs aktivitātes galvenokārt tiek īstenotas gar tūristu iecienītām takām un apmeklētāko dabas tūrisma objektu tuvumā. Diemžēl ošu slimība nav ierobežojama, un mums ir jāpakļaujas dabas likumiem. Tāpēc aicinām Gaujas Nacionālā parka iemītniekus un viesus ar sapratni izturēties pret šīm aktivitātēm."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti