Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa 116111 konsultante Marija Sorokina atzina, ka no zvaniem, ko saņēma svētku laikā no pusaudžiem un jauniešiem, sajutusi bezspēcību, ko darīt, kā rīkoties. Bijusi izteikta arī vientulības sajūta. Svētku laikā no 20. līdz 26. decembrim notikušas aptuveni simt konsultācijas.
"Es esmu viens, es esmu nosodīts, jo neesmu saņēmis tādas atzīmes, kādas vēlas vecāki. Vecāki kaut kur aizbraukuši," par bērnu stāstīto runāja Sorokina.
Viņa vērsa uzmanību uz to, ka bērni it sevišķi gaida atzinību, mīlestību, pat iedrošinājumu un apliecinājumu, ka viņš tomēr ir labs.
Ne vienmēr viņi to saņem. "Šis bija tāds bēdu stāsts, ka viņi nav saņēmuši šo atzinību, ka nekas nav mainījies svētku laikā," Sorokina piebilda.
Viņa atzina, ka no uzticības tālruņa darbinieku puses ir svarīgi uzklausīt un arī iedrošināt runāt, jo ir tik daudz baiļu, daudz pārmetumu. "Maziem solīšiem mēģinām, ka droši vari runāt," stāstīja Sorokina.
Zvanot uz uzticības tālruni, jaunieši saņem nedalītu uzmanību bez nosodījumiem un pārmetumiem, ko dzird ikdienā. Savukārt uzticības tālruņa darbinieki cenšas saprast, kāpēc šis emocijas ir tik sakāpinātas, ja bērns ir viens mājās, kas varbūt ir tas, kā varētu palīdzēt. “Es saprotu arī vecākus, viņiem arī nav viegli, ir grūti. Tāpēc jau mēs aicinām zvanīt,” konsultante uzsvēra.
Arī krīzes centra „Skalbes” bezmaksas krīzes tālruņa 116123 projekta vadītāja Anda Švinka piekrita, ka svētku laikā zvanu skaits ir pieaudzis. “Pa Ziemassvētku laiku četrās piecās dienās ir bijis pāri par 200 zvanu, kas ir nedaudz vairāk nekā ikdienā parasti; cilvēkiem mēs esam bijuši vajadzīgi,” viņa norādīja.
"Zvana par vientulību, kas Ziemassvētku, svētku laikā parasti ir ļoti intensīva, jo visapkārt ir kņada, ir kopā būšanas laiks, gribas būt ar ģimeni, bet daudzi ir vientuļi, vieni,” stāstīja Švinka.
“Cilvēki arī lielās ģimenēs jūtas vientuļi," viņa piebilda.
Cilvēki zvanījuši par akūtām krīzēm, kad kaut kas noticis, cilvēks juties apjucis, dezorientēts, šokēts un viņam nepieciešama palīdzība, stāstīja Švinka. Tās var būt pavisam dažādas, ikdienišķas lietas: cilvēki zvana, jo ir šokēti par to, kā mediķi izturas pret kādu viņa tuvinieku, vai izsaka savas bailes par balstvakcīnu. Situācijas ir ļoti dažādas, viņa uzsvēra.
“Arī vardarbības tēma ir tā, par ko zvana, par ko arī mēs uztraucamies, gluži tāpat kā visi, jo Covid-19 laiks ir izolētības laiks, līdz ar to vardarbības risks būtiski palielinās,” atzina Švinka.
Viņa norādīja, ka grib ticēt tam, ka situācija ar līdzcilvēku iesaisti palīdzības sniegšanā pakāpeniski uzlabojas.
“Ja es salīdzinu šos pašu zvanus pirms gadiem pieciem astoņiem, tad zvanu uz krīzes tālruni, kas mums ir gandrīz 20 gadus, bija ļoti maz salīdzinoši ar to, kā ir tagad. No tā es gribētu secināt, ka ir gan tā informācija, gan tā ir pieejamāka, gan līdzcilvēki arī [iesaistās],” stāstīja Švinka.
“Mums daudzi cilvēki zvana un saka – man iedeva jūsu telefonu, lai es varētu ar jums parunāt. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kas mums ir apkārt, nav vienalga, kā jūtas tas, kuram nepieciešama palīdzība. Es domāju, ka sabiedrība ir kļuvusi atvērtāka, bet darba vēl ir daudz,” viņa atzina.
Arī sociālā projekta "Parunāsim?” (26564564) dibinātāja un vadītāja Inga Muižniece ievērojusi, ka decembrī pieaudzis zvanu skaits, taču uzsvēra, ka projekts "Parunāsim" ir kā sarunu draugs un nesniedz psihologa konsultācijas.
“Mēs katrus Ziemassvētkus esam papildu slodzē un strādājam visas brīvdienas. Jāatzīst, ka pagājušogad mums bija 633 zvani decembra laikā, bet šogad tie jau bija 814,” viņa norādīja.
“Kas ir interesanti, tēma “pandēmija” mums vairs necaurvijas sarunās, bet šogad ir tieši tas, ka cilvēki joprojām jūtas vientuļi un saņem drosmi un sāk risināt šo jautājumu,” stāstīja Muižniece.
