Dārzkopji: Ābeļdārzi prasa zināšanas un pieredzi

Latvijā nav precīzu ziņu, cik plaši ir ābeļdārzu stādījumi. Lai veicinātu augļkopību, savulaik tai tika piešķirtas valsts subsīdijas un arī šobrīd ir pieejami Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļi. Deviņdesmitajos gados ābeļdārzus stādīja gan tādi, kuri prasmīgi spējuši savas saimniecības attīstīt, gan tādi, kuriem pietrūka zināšanu dārzkopībā.

Ābolu audzētājiem pašlaik saspringts ražas novākšanas laiks. Zemnieki kastēs šķiro ābolus gan Rīgas tirgum, gan projektam „Skolas auglis”, gan sulu spiešanai. Kurzemes pusē šogad ābolu kvalitāti ietekmēja krusa, kas stādījumus pārsteidza vasarā. Bojātie āboli nebūs tirgus prece, atzīst zemnieku saimniecības „Lejasdārzi” īpašnieks Mārcis Freimanis:

„Tādas sīkas, mazas, sausas brūcītes.  Ja tas būtu augustā, tad iekšā būtu puve. Tā kā tas bija Līgo dienā un ābolīši bija 2- 3 cm diametrā, tādi maziņi - izveidojās rētaudi un paskats ir diezgan žēlīgs.”

Mārcis Freimanis Kuldīgas novadā ar ābolu audzēšanu sāka nodarboties 1997. gadā, kad tika iestādīts pirmais hektārs ābeļu. Liela šķirņu izvēle tad neesot bijusi, no tām līdz šim brīdim saglabājusies tikai viena. Saimniecībā viņš audzē arī bumbierus un ogas. Runājot par nozares perspektīvu, dārzkopis Mārcis Freimanis spriež, ka attīstīties var, tikai ir viens priekšnoteikums: „Perspektīva ir tiem, kuri ir gatavi nemitīgi mācīties, strādāt un apdedzināties. Mēs netikām galā ar meža zvēriem. Kā redzat, mums te meži ir apkārt, bija pusotru metru augsts žogs, bet vienu dārzu brieži pamatīgi izpostīja. Bija jāatsakās no kaut kā, lai varētu investēt divmetrīgā žogā ar dzeloņdrātīm pāri.”

Ābolu audzētāju rindās piemēri ir dažādi. Daudzi savulaik sastādīja ābeļdārzus, īsti nepazinoties, ko ar tiem darīt tālāk, saka Mārcis  Freimanis. Līdzīgās domās ir dārzkope Ligita Rezgale. Viņa ir viena no zinošākajām un pieredzes bagātākajām ābeļdārzu īpašniecēm Latvijā. Privāto biznesu Saldus novada Jaunlutriņos viņa uzsāka 1994. gadā, kad atguva vecvectēva zemi. Jau pagājuši 20 gadi, bet joprojām Latvijā šī nozare ir bērnu autiņos, secina saimniecības „Mucenieki” īpašniece Ligita Rezgale:

”Sākotnēji, kā atceramies, padomju laikā Latvijas teritorijā bija tādi dārzi, kur uz lieliem potcelmiem galvenokārt ieguva sulas kvalitātes ābolus, ražoja sulas, vīnus utt. Deserta ābolus ieveda no dienvidu republikām – Ukrainas, Moldāvijas.”

Mainoties situācijai, Latvijā sāka stādīt deserta ābolu ražošanas dārzus, kuru ierīkošana un kopšana ir savādāka, uzsver Ligita Rezgale. Pieredzes nebija nedz dārzkopjiem, nedz zinātniekiem, tāpēc mācību spēki brauca uz rietumvalstīm. Ābeļdārzu stādīšanai bijušas bagātīgas nacionālās subsīdijas, lai attīstītu nozari. Sastādīja daudz, atceras dārzkope, bet visaptverošas informācijas par ābeļu dārziem, kādi tie ir šobrīd, nav: ”Mēs katrs vairāk vai mazāk savā saimniecībā.  Tas kopējais skats ir tikai tik, cik mēs tiekamies Lauku dienās un cilvēki ir personīgi pazīstami. Viennozīmīgi - labāk veicas tiem, kuriem ir pamatzināšanas dārzkopībā vai agronomijā.  Tie, kuri domāja, ka dārzkopība būs ātrs un viegls peļņas avots, vispār ienesīga nozare, tagad avīzēs raksta, ka nav vērts audzēt.”

Audzēt ir vērts, tam piemērs ir Ligita Rezgale. Ja sākumā mazos daudzumos, tad tagad jau lielākās platībās. Lai varētu nodrošināt finanšu plūsmu visu gadu, līdzās ābelēm viņas saimniecībā aug arī dažādi ogulāji, kas papildina produkcijas klāstu. „Muceniekos” saldē ogas un ražo sulu. Šobrīd Ligita Rezgale aicina cilvēku izmantot Eiropas Savienības piedāvātās iespējas - attīstīt saimniecības, veidojot noliktavas un īstenojot citus projektus. Pretējā gadījumā Latvijas dārzkopji  nekad nevarēs pietuvoties Polijā audzēto ābolu pašizmaksai.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti