Sladzevska norāda, ka sabiedrībā biežāk tiek runāts par fizisku, emocionālu un seksuālu vardarbību pret bērniem, bet vēl viens vardarbības veids ir bērnu pamešana novārtā. Tas esot ļoti izplatīts visos sabiedrības slāņos – no nabadzīgām līdz pat turīgām ģimenēm, kurās vecāki ir pastāvīgi aizņemti darbā. Īpaši novārtā pamešanas riski ir ģimenēs, kurās vecāki lieto alkoholu vai narkotikas, kā arī kurās vecāki paši bērnībā nav izjutuši ģimenes rūpes.
“Dobeles gadījumā izdzīvojušie bērni, kuri nedēļu pavadījuši līdzās mirušiem vecākiem un badā mirstošai māsiņai, ir ieguvuši prātam neaptveramu emocionālu traumu, kas diemžēl, visticamāk, nepaliks bez sekām,” komentē “Dardedzes” speciāliste.
Taču arī vieglākos gadījumos pamešana novārtā un emocionāla vardarbība atstāj nopietnas sekas uz bērnu psihisko veselību – tā turpmākajā dzīvē var rezultēties gan depresijā, gan citos smagos psihiskos traucējumos, liecina psihologu novērojumi.
Tāpat pamešana novārtā iedragā cilvēka spējas veidot tuvas emocionālas attiecības vispār un nākotnē ar saviem bērniem, tādējādi turpinot vardarbības ķēdi.
Augsts ir arī risks, ka novārtā pamesti bērni demonstrē antisociālu uzvedību un iesaistās noziedzībā – bērni cenšas par sevi parūpēties, kā māk.
Speciāliste norāda, ka jebkura veida vardarbība pret bērnu ir novēršama, ja visās institūcijās ir vienota izpratne par to, kas ir vardarbība, kādas ir tās pazīmes un kādā veidā informācija par riskiem tiek uzkrāta un nodota citām iestādēm. Spriežot pēc medijos izskanējušās informācijas, ziņas par ģimenes situāciju katrai iestādei atšķiras. Sociālais dienests medijiem raksturo ģimeni kā labvēlīgu (pat priekšzīmīgi kārtīgu), kā vienīgo riska faktoru minot trūcīgo statusu. Tikmēr policija norāda, ka ģimene bija nelabvēlīga – vīrietim iepriekš bija piemērota nošķiršana, lai aizsargātu sievieti no vardarbības, turklāt, kā vecāku ticamākais nāves iemesls šobrīd tiek minēta narkotiku pārdozēšana. Tie ir faktori, kas jau iepriekš var liecināt par augsta riska situāciju. Turklāt sieviete bija nesen dzemdējusi un noteikti bija arī medicīnas iestāžu redzeslokā.
"Un te mēs atkal nonākam pie prevencijas. Šodien visām institūcijām vajadzētu sēsties pie viena galda un uzdot jautājumu – kas nav kārtībā ar informācijas apriti?"
Turklāt jābūt kādam signālam, lai informācija kādas ģimenes riskiem pie sociālā dienesta vispār nonāktu. Tāpēc nozīmīga ir sabiedrības loma: "Katrs (!) no mums ir atbildīgs par to, lai bērni mūsu valstī būtu pasargāti. Ja mēs dzirdam, ka kaimiņos ilgstoši raud vai kliedz bērns, mums ir jāiesaistās – kaut vai piezvanot pie durvīm un painteresējoties, vai varam kā palīdzēt. Ja redzam, ka pirmsskolas vecuma bērns klaiņo apkārts viens pats, mums ir jārīkojas. Ja mēs redzam, ka veikalā vecāki pazemo bērnu, mums ir jāreaģē – ne nosodot vai kauninot vecākus bērna priekšā, bet vienkārši piedāvājot palīdzību. Arī uzmanības pievēršana – signāls: mēs redzam, ka kaut kas nav labi! - var mainīt pieaugušo rīcību pret bērnu.
Nekādi attaisnojumi par to, ka tā nav mūsu darīšana, nav pieļaujami, ja mums līdzās cieš bērns. Jebkurš bērns."
Ziņots, ka kādā dzīvoklī Dobelē pēc vecāku nāves (iespējams, narkotikas pārdozēšanas dēļ), četri mazi bērni nedēļu pavadījuši aizslēgtā dzīvoklī pie atvērta loga. Lai gan ģimene dzīvojusi pilsētā daudzdzīvokļu mājā, neviens no kaimiņiem policijā nav vērsies. Jaunākais bērns – deviņus mēnešus veca meitenīte – no bada un atūdeņošanās miris.
