„Tas šīferis ir viens brīnišķīgs piemērs, ko mēs visi redzam un zinām. Un droši vien jānomierina arī klausītāji, jo, ja šīferis ir daudzmaz nebojāts un ir uz jumta, tas nav tāds, ka tur jāsāk ļoti uztraukties un domāt,” stāsta Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.
Problēma ar azbestu saturošajiem šīferiem rodas nevis no to atrašanās uz jumta, bet gan tā nepareiza tālāka izmantošana pēc jumta seguma nomaiņas – kad šīferis ir bojāts un tā šķiedras nonāk gaisā. Tie būtu arī gadījumi, kad šis materiāls tīši tiek sadalīts un sašķelts, lai kalpotu citām vajadzībām.
Latvijas Radio Rīgas ielās uzrunāja iedzīvotājus, vaicājot, kādos vēl veidos šīferis tiek izmantots saimniecībās.
“Nu, bērnībā mēs to ugunskurā spridzinājām. Un kur vēl praktiskais latvietis, nu, visādās nojumītes, kaut kur, kur var piestiķēt, apsegt, tur vienmēr ir šīferis, manuprāt, vienmēr līdz šim lietots ļoti izplatīti.” - “Lai aizpildītu bedres uz ceļiem.” - “Gan suņu būdas ir taisītas no šīfera, gan kur vajag piesegt vai plēvi noturēt, noturēt – visur izmanto šīferi. Es nezinu, kāpēc, laikam ļoti pieejams.” -
“Mans kaimiņš ar šīferi bedres aizrok ciet.”
Vides veselības eksperts Vanadziņš par šiem gadījumiem neizrāda pārsteigumu. Kā galveno problēmu viņš akcentē “neredzamo” pusi, kuru iedzīvotāji neņem vērā. Tie ir vairāku desmiti nāves gadījumu gadā, kuros iemesls ir bijis plaušu vēzis, ko izraisa azbests.
Vanadziņš uzsver, ka ne vienmēr vainīgi ir iedzīvotāji, un min gadījumu, kurā kādas pašvaldības pārstāvji nevērīgi izturējušies pret sūdzībām: „Tur bija situācija - tas bija Pierīgā -, kur vienā no pašvaldībām būvēja ceļu uz dzīvojamo ciematiņu. Un ceļam pamatā faktiski sabēra azbesta būvgružus. Tad, protams, iedzīvotāji bija ļoti sapratīgi, pamanīja un vērsās pie mums. Nu, viņiem gan pašvaldība izvēlējās ignorēt šo problēmu, un es teiktu, ka viņi tiesāsies. Un es ceru, ka tas būs tāds ļoti skaļš gadījums, jo viņi bija ļoti kareivīgi noskaņoti.
Būtībā tas nozīmē, ka daudzus desmitus gadu tai azbesta ceļa pamatnei putot, drūpot, sabojājoties, izbraucot bedres, tās azbesta šķiedras visu laiku būs gaisā.”
Iespēja saindēties ar azbestu ikvienam ir ļoti liela, jo bieži vien netiek ievēroti darba drošības noteikumi, kas attiecas uz pareizu šīfera demontēšanu. Liels risks pastāv arī tad, ja paši iedzīvotāji nav veikuši nekādas darbības ar šo materiālu. „Es teiktu, pat neapzinoties mēs to azbestu varam ieelpot samērā bieži, bez īpašiem šķēršļiem. Ejot garām pa ielu, kur kāds ārda jumtu, nu, protams jautājums ir par koncentrāciju, bet tas risks ir pietiekami liels. Ārzemēs, es teiktu, ka uzreiz šādas lietas beigtos ar daudzu desmitu tūkstošu eiro soda naudām un sodiem pamatīgiem,” saka Vanadziņš.
Kā informēja bīstamo atkritumu pārstrādes organizācijas pārstāvis Guntis Pužulis, statistika liecina, ka lielākoties būvgružus, starp kuriem sastopams šīferis, izved juridiskās personas, bet aptuveni reizi trīs mēnešos šādus pakalpojumus lūdz arī kāda privātpersona.
Par spīti aizliegumam vēl joprojām tiek konstatēti arī šīfera pārdošanas mēģinājumi populārākajos sludinājumu portālos.
Šāda rīcība tiek uzskatīta kā bīstamo atkritumu tirdzniecība, un ar policijas palīdzību var nākties izvērtēt jautājumu par personas saukšanu pie administratīvās atbildības. Lai šāda patvaļa tiktu novērsta, Vanadziņš aicina iedzīvotājus tomēr pareizi uzglabāt šādus bīstamos atkritumus, lai netiktu apdraudēta gan sava, gan apkārtējo veselība un pat dzīvība.
