Latvijā dramatiski pieaug HIV un AIDS izplatība. Vēl pagājušajā gadā pēc statistikas datiem Latvija bija otrajā vietā tūliņ aiz Igaunijas, taču šī gada datu apkopojums solās būt vēl nomācošāks.
“Pagājušajā 2016., gadā, ievācot datus gan no Igaunijas, gan Lietuvas, gan mūsu oficiālajām iestādēm, kas atbild par epidemioloģisko uzraudzību, mēs ieguvām neiepriecinošu ziņu – šogad mēs būsim pirmie. Oficiāli dati no Eiropas nāks tikai gada beigās, bet, domāju, ka kļūdas nevar būt,” saka biedrības “Baltijas HIV asociācija” valdes priekšsēdētāja Inga Upmace.
Viņa apstiprina, ka proporcionāli gan HIV, gan AIDS gadījumā Latvijā būs pirmajā vietā Eiropas Savienībā (ES).
Ziņots, ka gadā aptuveni 400 Latvijas iedzīvotāji uzzina, ka viņiem ir HIV vīruss. Rēķinot uz 100 000 iedzīvotājiem, ar HIV vīrusu ir inficējušies 19,8 Latvijas iedzīvotāji savukārt Igaunijā – 20, tā 2016.gada decembrī ziņoja ārsti. Tomēr jau tad mediķi paredzēja, ka šajā “melnajā topā” Latvija varētu nostāties pirmajā vietā.
Speciālisti stāsta, ka HIV un AIDS slimnieka portrets pēdējo gadu gaitā ir mainījies, tāpēc šobrīd sabiedrībai ir jābūt daudz izglītotākai par risku inficēties ar HIV. “HIV inficēts cilvēks vairs nav tikai narkotiku lietotājs, kā tas bija 90. gadu beigās, kad iesākās epidēmija. Tas ir vidēja vecuma cilvēks, vairāk jauns nekā vecs, vairāk vīrietis nekā sieviete, bet noteikti abi divi,” turpina Upmace, piezīmējot, ka mēdz dzimt arī jau inficēti bērni.
Aizspriedumu un stereotipu dēļ iedzīvotāji nevēlas runāt par šo kaiti un arī neizmanto valsts piedāvātās bezmaksas pārbaudes. “4.studija” uzklausīja arī kāda pacienta stāstu. “No daļas sabiedrības esmu dzirdējis to, ka “es neiešu veikt šo testu, lai pārbaudītos, jo es negribu zināt, kā tur būs”. Kaut kādas dīvainas bailes. Bija jau šoks, kad es uzzināju, bet tas pārgāja. Kad es uzzināju, ka ir terapija, tad regulāri gāju pie daktera. Tas nav nekas tāds. Sliktāk būtu, ja es nezinātu. Tie, kas negrib pārbaudīties… tās nav bailes. Tas ir sava veida egoisms,” saka pacients.
Slimnieks, kurš no kaites cieš jau vairākus gadus, stāsta, kā izpaužas sabiedrības bailes un reakcija. “Ir cilvēku kategorija, kurai labāk neatklāt tādas lietas. Varbūt mēģinās kāds no manis norobežoties – varbūt. Es nebaidos, bet kāpēc apkārtējos traumēt lieki?” retoriski jautā pacients.
“Arī Pasaules veselības organizācija uz to norāda, ka 40%-50% inficēto nemaz neapzinās un nezina, ka ir inficēti,” atzīst Upmace.
Ņemot vērā, ka slimības simptomātiku nevar pamanīt pat desmit gadus pēc inficēšanās, noliegumā dzīvot neesot grūti, pat ja radušās aizdomas. “Es nezinu, kāpēc šo, sauksim to par kaiti, “uzmālē” tik melnu, nepazīstamu un briesmīgu. Katra slimība arī veido cilvēku savādāk. Kā būtu, ja man tās slimības nebūtu? Es nezinu,” spriež pacients.
Arī ārste Inga Ažiņa uzsver, ka tabu par AIDS un HIV un slimniekiem ir laiks krist.
Kā stāsta pacienti, bieži vien apkārtējiem ir bail dot roku sveicienam vai pat uzturēties tajās pašās dzīvojamās telpās, kur viņi. Tāpēc ir saprotams, kāpēc daudzi slimnieki izvēlas dzīvot klusībā.
