''Kopumā ir gandrīz 20 dažādu piedāvājumu, bet precīzu skaitu pateikt nevaru, jo viena tirāža beidzas un citas nāk klāt,'' kristīgajā grāmatnīcā par bērnu bībelēm stāsta tās vadītājs Edgars Godiņš. Ir grāmatas maziem bērniem — tām ir cietas lapas, daudz zīmējumu un tikai nedaudz teksta. Lielākiem bērniem grāmatās ir lielākas lapas un pieaug tekstuālā daļa. Dažās notikumi ir attēloti ļoti precīzi, bet citās tie ir kā pasakas.
Atverot kādu bībeli, kura domāta bērniem no 3 gadu vecuma, ieraugu, ka daudzi stāsti ļoti atšķiras no oriģinālajiem, pat ir izņemtas vairākas būtiskas detaļas. Piemēram nepiemin Kristus sišanu krustā. Tur teikts, “ Izraēlas vadītājiem nepatika Jēzus, tāpēc tie vēlējās viņu nogalināt”.
''Te kaut kā nav līdz galam šajā brīdī veiksmīgi pateikts, ka tur būtu nomiris. Tā fakta konstatācija ir atstāta, acīmredzot, vecāku skaidrojumam vai pārrunām,'' saka luterāņu mācītājs Ivars Jēkabsons.
Kristīgās grāmatnīcas vadītājs Edgars Godiņš uzskata, ka bērniem ir jāstāsta atklāti par to, cik pasaule var būt nežēlīga, jo Jēzus taču nebija neko sliktu izdarījis, tomēr, viņaprāt, svarīgākais nav āmuru sitieni vai naglu daudzums, bet gan augšāmcelšanās.
''Dievs ir dzīvība. Viņš no ciešanām var radīt svētību. Viņš ir tas, kas neļauj apstāties pie ciešanu skatiem un izved līdz uzvarai, un bērniem tas ir tik ļoti svarīgi,'' ir pārliecināts Godiņš.
Mācītājs Ivars Jēkabsons uzskata, ja vecāki pietiekami labi zina bībeles pamattekstu, tad ir ļoti viegli par to pēc tam parunāt un izskaidrot, bet, ja tā ir vienīgā informācija, tad var rasties ļoti daudz jautājumu par to, kā ir bijis patiesībā:
''Kāds no bērniem par vecmāmiņas nāvi dzirdēja teikumu, ka viņa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Kad bērniņš aizgāja uz bērēm, viņš secināja, ka vecmāmiņa nekur nav aizgājusi. Un tad nācās skaidrot, ka te nav runa par ķermeni, kurš tika apglabāts zemē, bet ir runa par dvēseli, kas jūt, kas mīl, un kas ir tas neredzamais, kurš ir aizgājis tomēr pie Dieva.''
Bērnu bībelē nevar apskatīt visu, bet tai ir jāapskata vissvarīgākais, saka Ivars Jēkabsons. Viņaprāt, bērni ļoti labi saprot faktus par piedzimšanu un miršanu, un ir svarīgi tos priekšstatus pārrunāt. Attēli un bildes veicina sarunas.
Tam piekrīt arī trīs dēlu tēvs Markus:
''Jā, jo bērni, viņi, protams, uztver tā stāsta jēgu un stāstījumu, bet viņi daudz vairāk nekā mēs iejūtas tajā ainā, ko viņi redz. Un mums arī ir bijuši dažādi jautājumi, par kaut kādām detaļām, kas tev liekas mazsvarīgas- kāpēc tai lauvai tās ūsas ir tik garas? Bet viņš to tajā stāstā ierauga kā neparastu elementu.''
Markus mājās ir divas bērnu bībeles. Viena ir tāda pavecāka, ļoti liela un smaga, ilustrēta, bet viss ir sīki paskaidrots. Otra ir ''Bībele mazajiem'', tur ir mazāk teksta un vairāk zīmējumu. Abas bībeles viņiem kāds ir dāvinājis', un katra atbilst noteiktam vecuma posmam.
''Bildes, cik es tā pašķirstīju, ir ļoti pozitīvas. Piemēram, šobrīd es skatos - Daniels lauvu bedrē, un visas lauvas ir tādas smaidīgas. Daniels arī neizskatās pārāk nobijies,'' rāda Markus.
Salīdzinot ar citām, šajā bībelē ir visi svarīgākie notikumi, arī Jēzus krustā sišana. Bet visi stāsti ir pasniegti kā pasakas un tajos nav vardarbības. Tomēr šādām bībelēm var būt arī otra puse, stāsta Markus:
''Cilvēkam, kurš nelasa bībeli tik bieži un viņš paņem rokā šo bībeli, viņam rodas sajūta, ka bībele ir kā pasaku grāmata. Kur tev ir tikai šādi notikumi, kur katrā notikumā ir kaut kas pārdabisks. Bet kad tu paņem rokā reālo bībeli, to oriģinālo tekstu, tu saproti, ka tā ir, iespējams, apjomīgākā un saturīgākā grāmata, kāda cilvēkam ir jebkad bijusi pieejama.''
Markus stāsta, ka viņa bērni bībeles tēliem tic un tie paliek atmiņā kā īsti personāži, kamēr Ziemassvētku vecītis, Lieldienu zaķis un Supermens no reāliem kļūst par izdomātiem.
