"No tā neviens par geju vai lezbieti nekļūs, ja zinās, ka tā notiek pasaulē. Vecākiem bieži vien pašiem pietrūkst zināšanu," uzskata portāla "Mammām un tētiem" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.
Tomēr, ieraugot, ka 15 gadīgs puisis no skolas mājās atnes "Papardes zieda" bukletu, kurā rakstīts, ka puisim patīk puisis, sabiedrībā izraisījušās asas diskusijas. Arī portāla "Mammām un tētiem" vadītāja Akmentiņa-Smildziņa ievērojusi, ka latviešu vecākus var iedalīt trīs kategorijās:
"Vecāki sadalās trīs grupās, kas saistās ar dzimumaudzināšanu un bērniem: vieni ir ļoti agresīvi noskaņoti, pat pārsteidzoši agresīvi, otri - kā būs, pieņemsim, bet trešā grupa ir par to, ka bērnus vajag izglītot, ka vajag stāstīt par visām seksuālajām lietām."
Savukārt Valsts izglītības satura centrā (VISC) norāda, ka tā nav mācību literatūra, bet gan palīglīdzeklis, ko institūcija nekontrolē un ko skolotāji izmanto pēc savas izvēles. Tomēr neko nosodāmu tajā nesaskata.
"Nevar viennozīmīgi teikt, ka līdz devītās klases beigām bērniem jāpatur noslēpums, ka pasaulē ir homoseksuāli cilvēki. Bērniem kaut kādā informatīvā līmenī par to būtu jābūt zināmam. Kā to pasniegt mācību literatūrā, tas tiešām ir speciālistu jautājums," pastāstīja centra pārstāvis Imants Vasmanis.
"Tā ir skolotāju brīva izvēlē, mēs paļaujamies, ka skolotāji Latvijā ir pietiekami izglītoti, mēs par to esam pārliecināti, ka varētu izdarīt secinājumus, kur, kad un kā, un kādā auditorijā to izmantot," saka organizācijas "Papardes zieds" prezidents Rolands Bortaščenoks.
Seksuālās izglītošanas pieredze Anglijā, kur mācās daudzi latviešu bērni
"Papardes zieds" uzsver, ka bukleta akcents ir attiecības un seksualitāte kā tāda, nevis seksuālās minoritātes. Raidījums "4.studija" noskaidroja, kā par šīm tēmām skolās runā citviet Eiropā, arī Lielbritānijā, kur mācās daudzi latviešu bērni.
Diemžēl neviena no skolām nevēlējās apspriest seksuālās audzināšanas obligāto programmu kameras priekšā, atteica arī pašvaldības izglītības nodaļa, pat Valsts izglītības departaments nevēlas runāt. Sarunas vietā tika ieteikts iepazīties ar internetā publicēto brošūru "Seksa un attiecību izglītības vadlīnijas".
Šo priekšmetu jāsāk apgūt no 11 gadu vecuma, angļu skolā tā ir 5. vai 6.klase. Obligātā daļa tiek mācīta bioloģijas un dabaszinātnes stundās, taču neobligātajā daļā vecāki var izvēlēties, vai atļaut bērniem apmeklēt šīs stundas vai nē. Ir nepieciešams pat vecāku paraksts.
Katra skola var izvēlēties, ko un kādus papildmateriālus izmantot, taču tas nedrīkst būt pretrunā ar oficiālajām nostādnēm. Izglītības departamenta mājas lapā ir atsevišķa norāde par to, ka šis mācību priekšmets nekādā veidā nepopularizē agrīnu seksuālo aktivitāti vai konkrētu sociālo orientāciju.
"Es Anglijā dzīvoju divus gadus, mācos dizainu un medijus, saistībā ar filmām, žurnāliem, ziņām. Manā klasē ir geji, tā ir normāla lieta, tas netiek uzspiests, un cilvēki vienkārši dzīvo, iet, mācās, strādā," 60 km no Londonas par mācībām Anglijā stāsta dizaina un mediju koledžas studente Marta Ernštreite.
"Manu bērnu skolā tā ir viena mācību stunda 6.klasē. Viņi ir 10-11 gadus veci bērni, pārsvarā jau vienpadsmitgadnieki. Uz skolu atbrauc vieslektori un stāsta par pubertitāti, ķermeņa apmatojumu, kā rodas bērni, kas ir sekss, mīlestība, par ķermeņa higiēnu, otra ķermeņa neaizskaramību, ka ir dažādas orientācijas. Lai bērns piedalītos šajā stundā, vecākiem ir jāparaksta piekrišana," stāsta četru bērnu māmiņa Guna Klarke.
"Iepriekš bija sapulce, uz kuru varēja ierasties visi sestās klases bērnu vecāki, kuri gribēja un tur vecākiem izstāstīja, ko stāstīs bērniem. Trakākais, ko tur parāda, ir kailu cilvēku bildes, par ko, protams, bērni ķiķina, kad skaidro, kā attīstās ķermenis," stāsta Guna, kura Anglijā strādā par tulkotāju un jurista palīdzi.
"Skolā noteikti nereklamē, ka ir jākļūst par gejiem. Tas ir smieklīgi, ja arī saproti, ka esi gejs, tad ir pieejama palīdzība, noteikti vari runāt ar saviem ģimenes locekļiem vai psihologu. Neviens noteikti šeit nerādīs ar pirkstiem un neapsaukās un man liekas, ka Latvijā vairāk varētu parunāt ar saviem bērniem, jo viņi arī mīl un arī ir cilvēki," atzīst meitene.
"Par seksuālajām minoritātēm var sākt runāt no pubertitātes sākumposma, jo faktiski seksuālās identifikācijas jautājumi bērnam aktuālāki ir pusaudžu vecumā, kad notiek būtiskas pārmaiņas organismā," sacīja "Papardes zieda" prezidents Bortaščenoks.
"Attiecībā uz visiem pērējiem mācību līdzekļiem, šāda kontrole valstij nav, un es domāju, ka tāda arī nav praktiski iespējama. Ja paskatāmies uz izdevēju loku, kas kaut kādus materiālus izdod, tad tas nav viennozīmīgi atbildams. Mācību grāmatu izvērtēšana tā jau nenotiek, centra speciālists atšķir un pieņem lēmumu. Vienmēr tiek pieaicināti divi eksperti, viens ir zinātniskais, otrs pedagoģiskais, kopīgi izskatot mācību grāmatu, tiek pieņemti kopīgi lēmumi, kā tas tiek pasniegts."
"Šī grāmatiņa ir kā palīglīdzeklis vienaudžu izglītotājiem, "Papardes zieda" speciālistiem. Kad skolotājs to saņem, viņš izlemj, kā rīkoties ar materiālu. Ja varētu apkopot Papardes zieda 20 gadu pieredzi, tad var teikt, ka lietas kopumā iet uz labo pusi, informētība par seksuālo veselību un cilvēki ir vairāk informēti, jo seksualitāte ir viens no cilvēka būtiskiem aspektiem, kas pavada no dzimšanas līdz nāvei, mēs no tā nevaram atbrīvoties, mums piemīt seksualitāte. Šajā bukletā nav akcenta par seksuālajām minoritātēm. Šeit ir runa vairāk par veselību, par jauniešiem svarīgiem jautājumiem, kas saistās ar personīgo higiēnu, seksualitāti kā tādu, seksuālo funkciju, attiecībām," skaidro organizācijas "Papardes zieds" pārstāvis Bortaščenoks.
Neizpratni raisa tas, ka vienkārši informācija vai zināšanas par kādu no seksuāliem aspektiem cilvēku attiecībās izraisa tādu ažiotāžu, jo tas, ka mēs runājam vai nerunājam par šo fenomenu, tas nepadara viņu par neesošu un tas arī nepadara par neesošu jautājumu, kā izturēties pret klasesbiedriem, kādu puisi vai meiteni, kurš ir atšķirīgs.
Šis buklets atbild uz jautājumu, ka dzīve ir ļoti atšķīrīga, cilvēki ir atšķirīgi un dažādībai ir vieta šajā pasaulē.
"Mūsu sabiedrībā jautājumi, kas skar seksualitāti, arī seksuālo minoritāšu jautājumu, tiek saasināti uztverti, ar tādiem homofobiskiem saukļirm tiek uzkurināta neiecietība pret situāciju. Jā, mēs katrs varam domāt, un brīvība iet kopā ar atbildību un var uzņemties atbildību, ka te nav nekāda propoganda," secina "Papardes zieda" prezidents Rolands Bortaščenoks.
"Nav tādas vienojošās domas, ko paustu visi vecāki kopā," vērtē portāla "Mammām un tētiem" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.
"Bērniem jautājumi par seksuālajām attiecībām un minoritātēm rodas ļoti agri, ko esmu ievērojusi pie saviem bērniem. Tad vecāks nevar izvairīties no šīs atbildes. Viņam saprotamā valodā vajag sniegt atbildi. Ja bērnam ir šis jautājums, viņš meklēs atbildi un visdrošāk to saņemt mājās, nevis kaut kur citur.
Agresīvā vecāku grupa uzstāj, ka neko nevajag, kautrējas par elementārām lietām - izstāstīt meitai par menstruāciju, puisim par erekciju, kas ir tikpat fizioloģiski kā klepus, tualete, un pēkšņi mēs ar savu jocīgo reakciju radām aizdomas bērnam - kas tad tur ir?! Ar bērniem par seksualitāti pašiem vecākiem jārunā ļoti agrīnā vecumā, 15 gadi jau ir krietni par vēlu. Daļa vecāku uzskata, ka skolā vajag stāstīt," stāsta portāla vadītāja Akmentiņa-Smildziņa.
