Ūdens virsējie slāņi piesātinātākie ar aļģēm ir jūras centrālajā daļā, kā arī vietām Zviedrijas un Somijas krastos.
Siltais un saulainais laiks, kā arī lēnais vējš un mazie viļņi veicina aļģu vairošanos, tomēr Latvijas piekrastē tās pagaidām nav konstatētas.
Ilgstoši saglabājoties karstam laikam, zilaļģes var parādīties arī iekšzemes ūdeņos - upēs un ezeros, tādēļ pirms peldēšanās jāpārliecinās, vai ūdenim nav zaļgana vai dzeltenīga nokrāsa.
Neliels daudzums zilaļģu izskatās kā mazi zaļi vai dzeltenīgi punktiņi, kas peld ūdenī. Saulaina laika un lēna vēja apstākļos tās strauji savairojas, un ūdens var pārklāties ar zaļganīgu plēvi. Ūdens var iekrāsoties arī brūnā vai dzeltenīgā krāsā un iegūt nepatīkamu smaku un zupai līdzīgu konsistenci.
Ar zilaļģēm piesārņotā ūdenī nedrīkst peldēties, ūdenim nedrīkst laist klāt bērnus un dzīvniekus. Šādu ūdeni nedrīkst izmantot nekādiem nolūkiem, jo pat pēc uzvārīšanas toksīni nepazūd. Ja tomēr notikusi saskare ar zilaļģēm, nekavējoties jānomazgājas tīrā ūdenī; var lietot aktivēto ogli, smagas saindēšanās gadījumā jāsazinās ar mediķiem. Par bīstamo situāciju, kas izveidojusies ūdenstilpē, jāinformē vietējā pašvaldība.
Cilvēku saindēšanās ar zilaļģēm notiek ļoti reti, jo ūdens piesārņojums ir acīmredzams; visbiežāk cieš dzīvnieki.
Zilaļģu masveida savairošanās jeb ziedēšana Latvijā parasti notiek ezeros un dīķos, kā arī upju līčos, kur nav straumes.
