Baldones sanatorijas komplekss pašreiz ir ievērojams vien grafiti mākslas darbu dēļ. Senais Baldones goda simbols jau daudzus gadus izskatās pēc spoku pilsētas. Ēkām grūti pamanīt kaut vienu neizsistu logu. Tomēr pirms pusgada sanatoriju nopirka Baltkrievijas pilsonis Dmitrijs Astašenko, kuram ir mērķis to atjaunot. Jaunais sanatorijas īpašnieks no intervijas gan atteicās. Viņš rakstiski atbildēja, ka vēl runāt ir pāragri, jo viss ir tikai plānošanas stadijā.
Tomēr pēc 17 gadu dīkstāves Baldones domes priekšsēdētaja Karina Putniņa var uzskaitīt sanatorijas atjaunošanas darbus, kas jau ir sākušies:
„Uz šo brīdi es varu atsaukties tikai uz īpašnieka teikto. Tātad ir veikta izpēte, strādā pie tehnoloģisko iekārtu projektēšanas, pēta ārzemju praksi tādu sanatoriju iekārtošanai un notiek darbs pie jauna korpusa projektēšanas."
Guļamkorpusi sanatorijā būtiski nav bojāti, tomēr vissliktāk saglabājusies ir vēsturiskā vannu māja, kura ir pirmā, kas ienāk prātā, domājot par Baldones sanatoriju. To, visdrīzāk, saglābt neizdosies. Karina Putniņa atzīst, ēka ir ļoti sliktā stāvoklī:
„Ļoti būtiski ir bojāta vannu māja jeb vecais korpuss, kas 10 gadus bija bez jumta. Līdz ar to visas metāla pārsedzes, kas balstās uz metāla sijām, un tās visas ir korodējušas. Līdz ar to tā saucamais ārstniecības korpuss ir pilnīgā avārijas stāvoklī, absolūti bīstams. Un mēs aicinām iedzīvotājus vienkārši tur neiet iekšā - viņš var sabrukt jebkurā brīdī. Arī ārsienās ir lielas plaisas.”
Ierodoties apskatīt veco korpusu, redzams, ka durvīm priekšā piesistās plāksnes atkal ir noplēstas. Drīz pa tām ārā iznāk bariņš jaunu puišu, kuri tur staigājuši, ziņkāres dzīti, bet atzīst, ka iekšā ir drausmīgs skats un bailīgi uzturēties.
Citi aptaujātie baldonieši pārsvarā cer, ka sanatoriju atjaunos vai vismaz tās vietā būs kāda rosība, kas dos jaunas darba vietas.
„Es domāju, ka vajadzētu atjaunot. Droši vien nestu naudu un kaut kādas darba vietas baldoniešiem,” saka viens no uzrunātajiem. Cits spriež: „Galvenais, lai ekonomiskā situācija iet uz augšu. Kādu uzņēmumu ierīkot vai vismaz, lai jaunatnei vai arī cilvēkiem, kuriem īsti nav ko darīt, lai būtu, kur aiziet.” Vēl citam esot vienalga - nojaukt vai atstāt, bet lai notiktu kāda darbība, kas dotu ekonomisku grūdienu Baldonei.
Baldone ir sen pazīstama ar saviem ārstnieciskajiem sēravotiem. Tie minēti jau 15. gadsimta vēstures liecībās. Pirmo vannu māju sēravotu tuvumā uzcēla 18. gadsimta beigās. Vēlāk gan Baldones kūrortu aizēnoja Ķemeru sanatorija, tomēr tas joprojām bija populārs padomju laikos. Sanatoriju slēdza pēc neatkarības atgūšanas, bet tās bijušo spožumu atceras vecākie Baldones iedzīvotāji.
„Sanatorija bija brīnišķīga. Es kā Baldones iedzīvotāja viņu bieži izmantoju. Mums bija pat iespēja strādāt un apmeklēt procedūras sanatorijā. Un Baldones dūņas bija brīnišķīgas. Man liekas, to novērtēja ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet visi, kas šeit ārstējās,” stāsta kāda pensionāre. Viņai piekrīt cita sieviete: „Agrāk jau te, kas dzīvoja, visi bija apmierināti. Brauca arī no visām valstīm, kad agrāk bija Krievija te. Cilvēku jūra bija.”
Sanatorijai kopš privatizācijas ir vairākkārt mainījušies īpašnieki. Reāli atjaunošanas darbi nekad nesākās. Baldones domes priekšsēdētāja Karina Putniņa gan cer, ka šoreiz būs citādāk.
„Īpašnieks Latvijā jau ir atjaunojis objektus - Jomas ielā, Jūrmalā, „Villa Joma”. Diemžēl šajos 17 gados kopš privatizācijas visas mūsu lielās cerības ir bijušas veltīgas. Bet šoreiz ļoti gribas cerēt. Nu kaut kad taču… Kaut kad taču tam ir jānotiek!” saka Putniņa.
Sanatorijas atjaunošanā nevar piesaistīt pašvaldības naudu, jo sanatorija ir privātīpašums. Taču ir iespējams izmantot Eiropas fondus, jo šajā plānošanas periodā nauda paredzēta arī kurortoloģijas nozarei, kas sevī iekļauj arī sanatorijas.
