“Šobrīd var runāt par traumatisku krīzi, kad ir notikumi, kas ir neierasti un lielāki par mūsu ikdienišķajām spējām,” norādīja ārsts, psihoterapeits Andis Užāns.
Ābeltiņa pauda – lai gan bieži emocijas uzskata par liekām, tās palīdz uztvert pasauli, un tām šajā situācijā ir milzīga nozīme.
"Kad notiek krīzes, vienalga, karš, dabas katastrofas, pandēmija, tās noteikti ir situācijas, kas atsaucas praktiski visos cilvēkos ar to milzīgo emocionālo atbildi," norādīja Ābeltiņa.
Emocijas rada intensīvu atbildes reakciju visā ķermenī, tās ietekmē miegu, cilvēkus pārņem drebuļi, pastiprinās panikas lēkmes. “Intensitāte ir liela un var būt biedējoša, jo ikdienā neesam pieraduši, ka emocijas ir tik spilgtas un ķermenī ir tik spilgta atbilde. Šī paaugstinātā intensitāte ir normāla, jo apstākļi ir nenormāli mūsu ikdienai, tāpēc arī tā atbildes reakcija ir jaudīgāka,” uzsvēra Ābeltiņa.
Viņa skaidroja, ka visam ir savas robežas un pilnīgi normāli arī ir, ka emocijas krasi mainās: ir pacilātas sajūtas, izlasot ziņas par panākto uzvaru, ir bailes, izlasot par kodolieroču draudiem.
Psiholoģe uzsvēra, ka ir svarīgi atzīt, ka šīs bailes ir: “Dažkārt cilvēki mēģina bēgt no emocijām, tās noliegt, teikt, ka man nav bail, mani tas neinteresē. Izvēlas "strausa taktiku", kurā viss ir labi, es skatīšos uz puķītēm un ne par ko nedomāšu. Pirmajā mirklī tas dod atvieglojumu, bet ilgtermiņā tas bailes vairo.”
“Tā ir adekvāta reakcija uz nāves draudiem, ka mēs nobīstamies. Pirmais solis ir pateikt: jā, man ir bail, un tad var kaut ko darīt,” viņa piebilda.
Ābeltiņa norādīja, ka ir svarīgi ir pieņemt daļu no šīm emocijām, ka tādas vienkārši būs. Cilvēks nespēj pie globālām krīzēm justies mierīgi. Eksistenciālas bailes ir, un tās ir daļa no realitātes.
Slēpšanās no realitātes neļaus sagatavoties tam, kas notiek, tāpēc ir svarīgi būt pieslēgtam informatīvajai telpai, bet tāpat svarīgi ņemt arī pauzes un atslēgties no tās, lai izdarītu ikdienas darbus.
“Ir svarīgi turpināt ikdienas rūpes, lietas, darbus, pat ja tie šķiet uz globālas krīzes fona mazsvarīgi,” psiholoģe uzsvēra.
Lai nomierinātos, viņa ieteica veikt elpošanas vingrinājumus. Otrs praktisks ieteikums – iziet pastaigā, vienkārši kustēties.
"Darīt to, kas ir jādara pastaigā, – koncentrēties uz skaņām, to, ko redzu, nekādā gadījumā nevilkt ārā mobilo tālruni un tur kaut ko skatīties. Būt klātesošam pastaigā. Tas var pārslēgt, nomierināt. Pati kustība ir ļoti labvēlīga mūsu labsajūtai," norādīja Ābeltiņa.
