Zinātnes vārdā

MemoTours. Sarežģītais vēsturiskais mantojums un tūrisms

Zinātnes vārdā

Viedie materiāli mūsu nākotnei. Saruna ar inženierzinātnieku Andri Šutku

Vecāki kovida laikā. Saruna ar LU pētnieci Ievu Stokenbergu

Augstāku atzīmju vai karjeras dēļ šobrīd nav jāupurē ģimenes labsajūta. Saruna ar pētnieci Ievu Stokenbergu

Sociālā un fiziskā distancēšanās, attālinātās mācības, darbs un finanses – šīs lietas ir Latvijas iedzīvotāju lielākie stresa izraisītāji pandēmijas radītās krīzes laikā, secinājuši pētnieki. No citām valstīm mūs atšķir arī tas, ka Latvijas iedzīvotājus uztrauc ievērojami vairāk un dažādi apstākļi nekā citu pētījumā iesaistīto valstu iedzīvotājus. Par apjomīgo pētījumu Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes (LU) radio NABA raidījumā “Zinātnes vārdā”  stāstīja LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes (PPMF) Psiholoģijas nodaļas vadošā pētniece Ieva Stokenberga.

Lai palīdzētu izprast Covid-19 krīzes radītās sekas un rastu veidus, kā ar tām tikt galā, pētnieki no četrām institūcijām strādā pie valsts programmā finansēta pētījuma “Dzīve ar Covid-19. Novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē”. Stokenberga kopā ar kolēģi Baibu Martinsoni analizē labklājību attiecību kontekstā – kā vīrusa krīze psiholoģiski ietekmē indivīdus un ģimenes, vardarbību ģimenēs. Šajā sarunā Stokenberga pievēršas attālināto mācību psiholoģiskās ietekmes pētījumam, kurā arī salīdzināta situācija Latvijā un citās pētījumā iesaistītajās valstīs.

Kas ir galvenie jautājumi, ko jūs pētāt?

Sākumā gribētu atgriezties pie tā, kā mēs pie šī pētījuma vispār nonācām. Tajā brīdī, kad pasaule tika nolikta uz bremzēm, pētnieki saprata, ka ir jāķer mirklis, fiksējot realitāti, to, kas notiek pašlaik, lai saprastu, ko no tā var mācīties tālākajā notikumu gaitā, par kuru attīstību mēs vēl neko nezinām. Tad Martinsone, izmantojot sadarbības tīklojumu ar pētniekiem ASV, Meksikā, Vācijā un Japānā, izveidoja pētījumu protokolu, lai analizētu, kādā veidā ģimenes ar bērniem tiek galā ar šo situāciju, fokusējoties tieši uz ģimeni.

Kā ģimene tiek galā ar šo laiku, kas būtu jāsauc par kovida laiku, un saviem bērniem?

Tas nav viens un tas pats. Bet viens no pētījuma fokusiem bija uz pašu indivīdu – kas jums kā vecākiem šobrīd dara raizes, par ko jūs uztraucaties, kas jums sagādā stresu. Šī pētījuma vērtība ir tā, ka mēs nekādā veidā neietekmējām to, par ko gribam runāt, ka tas bija ārkārtīgi atvērts – teicām cilvēkiem, ka mūs interesē, kā viņiem iet. Pētījumā izmantojām atvērto jautājumu aptauju, kur bija arī daži slēgtie un izvēļu jautājumi, kas bija vairāk saistīti ar demogrāfiskiem, fiksējamiem lielumiem, bet pārsvarā tie bija atvērtie jautājumi un formulēti tā, lai kultūrbrīvi tie būtu saprotami visā pasaulē, lai mēs varētu salīdzināt un redzēt, kā šo laiku pārdzīvo. Piemēram, mudinot cilvēkus sniegt plašas un dažādas atbildes, aicinājām nosaukt visus apstākļus, kas rada stresu gan kā vecākiem attiecībā uz bērniem, gan pašiem kā indivīdiem. Tāpat aicinājām reflektēt atsevišķi par katru bērnu, tādējādi izgaismojot, kas ir aktuāls dažādām vecuma grupām. Bija atsevišķs jautājums par to, ko viņi dara, lai šīs raizes pārvarētu, kas viņiem palīdz kaut kādā veidā tikt ar to visu galā, ko viņi dara. Un tad bija jautājums par to, kāda veida palīdzību, atbalstu viņi ir saņēmuši.

Saprotu, ka jūs vēl strādājat pie datiem, jo pētījums ilgs līdz gada beigām, bet vai jau parādās kādi interesanti novērojumi, sākotnējie secinājumi?

Dati tika ievākti maijā, kad attālinātā mācīšanās notika, un svarīgi, ka mums nav retrospektīva skata, bet tā brīža fiksētas izjūtas, un vislielākā skaidrība šobrīd ir par to, kas uztrauc. Latvijā vecāki bija nosaukuši ļoti daudz un dažādas lietas, kas viņus uztrauc, – ar to mēs atšķiramies no citām valstīm. Visbiežāk tika minēta pati sociālā un fiziskā distancēšanās. Piemēram, viena vecāka ģimenes iepirkšanās process ir ļoti izaicinošs, jo viens nevar nokoordinēt, lai bērni uzvedas epidemioloģiski droši, bet nevar arī viņus atstāt vienus pašus, taču tas nereti tiek darīts.

Satraucoši, ka vairāk nekā 300 no 2500 atbildēs atklājās – pat saprotot, ka tas nav pareizi, ir bijušas situācijas, kad uz ilgu laiku pirmskolas vecuma bērni tiek atstāti vieni vai arī viņus pieskata kāds, kuram nav tiesības to darīt – par 12 gadiem jaunāks bērns.

Varam vēlreiz pārliecināties, ka par spīti visam maksimāli ilgi jānotur vaļā iespējas, lai mazi bērni netiktu pakļauti riskam, ka viņi netiktu pieskatīti. Vēl no sociālas un fiziskās distancēšanās izriet tas, ka nereti ģimenes ir šķirtas [fiziski]. Teiksim, viens no vecākiem iestrēdzis kaut kādā citā vietā, un ir pilnīga neziņa, kad ģimene varēs atkal satikties. Tā ir arī nespēja un bailes apciemot vecvecākus, kas nereti ļoti aktīvi iesaistās ģimenes dzīves organizēšanā.

Kā ir ar skolu un mācīšanos?

Attālinātā mācīšanās ir otrs biežākais stresors. Pētījumā bija divas atsevišķas ar skolu saistītas kategorijas – pirmā bija pati attālinātā mācīšanās, kurā iekļautas dažādas raizes – vai bērni apgūst to, kas viņiem jāapgūst, kā tas notiek, ka tas paņem visu ģimenes elektronisko resursu, un visas tādas lietas. Otrā kategorija bija nepieciešamība palīdzēt bērniem mācībās – tas, ka vecākiem nācās patiešām ieguldīt savu laiku un enerģiju, skaidrojot uzdevumus, mēģinot saprast, kas vispār ir jādara, tehniski organizējot, lai kaut kur kādas kopijas tiktu saglabātas, drukātas, skenētas, sūtītas un tamlīdzīgi. Te ieraugām tādu bezspēcības situāciju, kad skaidrojumu sniegt nevaram vai tas ir nepietiekams, vai ka mācību veids tajā brīdī vēl nav tāds, kas tiešām ļautu skolēnam mācīties patstāvīgi un bērns, kuram ir stress, frustrācija un kurš nesaprot, kurš, loģiski, lūdz palīdzību. Vēl tāds sīkums, ka vecākam pa vidu ir jāstrādā. Trešais lielākais stresors ir ar darbu un finansēm saistīts stress. Pati lieliski atceros šo laiku – es strādāju naktīs, jo gluži vienkārši man tas bija vienīgais laiks, kad varēju pieslēgties. Ļoti ātri sapratu, ka tā tas nevarēs ilgstoši turpināties, un tad nācās šādas tādas lietas apcirpt. Bet, no otras puses, tie vecāki, kuri nevar strādāt attālināti, atkal izjūt milzīgu stresu par to, kas notiek mājās, kad viņu nav. Arī vēl tas, ka, strādājot ārpus mājas, ir risks atnest to infekciju mājās. Neaizmirsīsim, ka vecāki daudzās ģimenēs ir divi, kas nozīmē, ka stratēģijas mēdz būt atšķirīgas un ir arī konflikti par šo tematu.

Ļoti spilgts citāts ir kādas mammas rakstītais: “Es aizgāju prom no darba, lai kopā ar saviem trim bērniem mācītos”.

Ko jūs secināt no tā, kā cilvēki ar šo situāciju tiek galā?

Šī pētījuma sadaļas datu kopa ir ļoti apjomīga, un tā vēl ir apstrādes procesā, taču interesanti, ko cilvēki atbildēja par saņemto atbalstu un ko cilvēki uztver kā atbalstu. No vienas puses, jā, 40% cilvēku saka, ka viņiem nav bijis nekāda atbalsta, kas ļoti rezonē ar to izjūtu, ka ģimene bija tas bastions, kas notur, uz sevi paņemot lielāko daļu šo raižu indivīda, mazās šūniņas līmenī, kad tev jāizdara vienlaicīgi viss – tev ir jānoturas. Taču ļoti svarīgi, un tas mūs atšķir no citām valstīm, ka gandrīz trešā daļa minēja finansiālu atbalstu, ko ir saņēmuši ļoti dažādās formās. Un tas ir ļoti svarīgi, jo mēs vienmēr redzam lietas, kuras var izdarīt labāk, bet ļoti dažādās formās – pašvaldību līmenī, valsts līmenī, viss atbalsts, kas tika saņemts, tika atpazīts un tika ieraudzīts.

Vai ir kas tāds, ko mēs negaidītu vai ko būtu grūti uzminēt, bet kas parādījās atbildēs?

Piektā daļa vecākiem atbildēja, ka viņi ir saņēmuši atbalstu no skolas, skolotājiem. Šķiet paradoksāli – kā tas var būt? Jo tajā pašā laikā attālinātā mācīšanās ir stresors numur divi, cilvēki arī saka, ka dara skolotājas darbu, bet algu saņem skolotājs. Tomēr piektā daļa saka, ka vienīgais atbalsts, ko saņēmuši šajā laikā, bijis no saziņas ar skolotājiem – uzmundrinājums, skaidrojumi, vadlīnijas, dažas pavisam vienkāršas lietas, uz ko koncentrēties, uz ko nekoncentrēties. Mēs esam ārkārtīgi priecīgi, šo ieraugot, jo tas nozīmē ka tajā trīsstūrī, sadarbības modelī “bērns, skola un vecāki” ir ļoti liels potenciāls savstarpēji palīdzēt.

Vai tas būtu kaut kas no sabiedrības izglītības pirmsākumiem, kad skolotājiem bija ļoti liela nozīme? Atgriežas seno laiku ideāli?

Mēs varam traktēt arī tā. Bet izstāstīšu no savas pieredzes, kā es to traktēju. Man patīk sarunāties ar savu bērnu skolotājiem, un es viņiem arī pa laikam kaut ko rakstu, ne tikai tehniskas lietas, bet arī par to, ka kaut kas ir bijis arī foršs, un pasaku paldies. Un tieši šajā laikā šī komunikācija kļuva īpaši svarīga, jo, redzot to, ka ir skolotāji, kuri ir piedomājuši un izveidojuši tādus uzdevumus, pie kuriem bērna acis iemirdzas un viņš ir gatavs iet lietū lekt ar lecamauklu, lai to nofilmētu, aizsūtītu... Skolotāja pati nofilmējusi, kā tas uzdevumus ir jādara, viņa pati ir centusies. Es rakstu: “Super, skolotāj, ka jūs to darījāt!” ”Kas var būt labāks par to, ka bērns ir bijis priecīgs to darīt!” viņa man atbild. Domāju, ka tā ir ļoti svarīga ziņa, arī raugoties uz priekšu, taču jo īpaši krīzes laikā – jo skarbāki notikumi norisinās “tur ārā”, jo vairāk mums jādomā, kā mēs varam viens otru atbalstīt un uzmundrināt. Tie mazie vārdi, tās mazās replikas tiešām tiek uztvertas kā nozīmīgs atbalsts.

Kas vēl pētījuma gaitā pārsteidza?

Kādi 4% cilvēku teica, ka viņiem nav vajadzīgs nekāds atbalsts.

Tas kaut kādā ziņā liek domāt par to, ka tas ir zem mana goda atzīt, ka man varētu būt vajadzīga kaut kāda palīdzība.

Man bija mazliet sērīgi to ieraudzīt, bet, no otras puses, tas ir tāds dabisks pašsaglabāšanās mehānisms, signalizējot, ka tieku galā ar situāciju. Jā, to mēs nezinām. Interesanti arī tad, kad cilvēkiem jautā, kāds atbalsts būtu nepieciešams, viņi faktiski nevarēja atbildēt neko. Tieši tāpēc man šķiet, ka ļoti svarīgi ir skaidrā un saprotamā veidā komunicēt par to, cik un kādi palīdzības mehānismi ir pieejami. Nepieciešamību pēc palīdzības vajag normalizēt, jo šis laiks bija ļoti īpašs ar to, ka to palīdzību vienlaicīgi vajadzēja visiem, jo visi ir ķezā, bet lielākoties tā nenotiek – kad es esmu ķezā, tad kaimiņš nav, mana vīramāsa nav vai vecmāmiņa nav, un mēs varam savstarpēji kooperēties.

Vai tev šķiet, ka cilvēki no pavasara situācijas ko ir iemācījušies? Piemēram, paprasīt palīdzību, zināt, kā palīdzēt, zināt, kā paprasīt un tamlīdzīgi.

Man diemžēl šobrīd nav datu un nevaru pierādījumos balstīti par šo argumentēt. Man ir kaut kādi novērojumi un spekulācijas, un tas ir jautājums par to, kā tas tālāk viss izvērtīsies. No vienas puses, redzam un pavasara pieredze rādīja, ka kopumā spējam gana efektīvi iziet cauri grūtiem laikiem, arī saliekot kopā mūsu ne tik senas vēsturiskas atmiņas. Pieredzējām, ka kampaņu veidā, nevalstisko organizāciju un pilsoniskas līdzdarbības līmenī dažādas organizācijas brīvprātīgi bija gatavas nākt palīgā un kaut ko organizēt. Tādā ziņā viss ir forši, bet tagad rudenī redzam, ka cilvēki no šī visa ir noguruši, jo nav iespējams ilgstoši atrasties fokusā, nevar ilgi turpināt strādāt pa naktīm. Kļuvis skaidrs, ka šis nav īstermiņa pasākums, veidojas viedokļu polarizācija, arī apšaubot nepieciešamību ievērot epidemioloģiskās drošības prasības. Tas ir negatīvs process, kuru pandēmija parāva augšā. Domāju, ka solidaritātes, savstarpējās palīdzības sajūta ir samazinājusies.

Kam īsti tagad ir grūtāk – vecākiem vai bērniem?

Šī pētījuma uzmanības centrā bija vecāki un viņu skatījums no ģimenes perspektīvas. Es īstenībā atturētos tā atbildēt, kam bija grūtāk – vecākiem vai bērniem, jo tā būtu pārmērīga vienkāršošana. Vecāki ir dažādi, un bērni ir dažādi, tāpēc individuāli mēs katrs šo laiku pārdzīvojam un tiekam ar to galā atšķirīgi, piemēram, tas, cik dažādi bērni reaģē uz attālināto mācīšanos. Daļai skolēnu, jauniešu tīri labi patīk, ka ir beidzot miers, ka var neuztraukties par visādām sociālām mijiedarbībām, problēmām, viņiem labāk patīk vieniem un savā tempā un klusumā. Bet ir arī tādi, kuri smeļas ļoti lielu enerģiju no dzīves, sociālajiem kontaktiem, viņiem ir ārkārtīgi grūti.

Ļoti grūti ir arī tiem, kuriem ir nosliece uz mentālās veselības problēmām – apkārt valdošais nedrošības, neziņas un baiļu fons visu laiku ļoti izaicina, negatīvā veidā stimulē dažādus automātiskus negatīvus domāšanas procesus un visu laiku tur augstu tādu vispārīgu trauksmes līmeni.

Ko no tā visa mācīties vecākiem, skolēniem? Sāksim ar ģimeni – kādas ir receptes, ieteikumi, pamatprincipi, kas palīdzētu pārdzīvot pandēmijas laiku?

Tas nebūs nekas jauns – vecāku galvenais uzdevums ir rūpēties par pamatvajadzībām, ar to saprotot drošību, savstarpējo attiecību stabilitāti, lai bērni uz viņiem vienmēr var paļauties; stiprināt kopā būšanu un jēgpilni vadīt laiku kopā; mērķtiecīgi organizēt laiku un censties, lai laiks, ko ģimene pavada kopā, ir pozitīvas emocijas nesošs. Tas bieži vien neprasa neko īpašu, tikai piedomāt, lai mēs viens otru stiprinātu, lai kopā izbaudītu to konkrēto brīdi. Mums visiem un katram cilvēkam neatkarīgi no visa cita ir ārkārtīgi svarīgi atcerēties, ka rūpes par sevi, par savu apkārtējo labklājību ir primārais un galvenais mērķis šajā visā. Pat ja kādreiz nākas upurēt ambiciozus karjeras mērķus, augstākas atzīmes. Vairāk koncentrēties uz to, kas notiek šeit un tagad un kas ir tādas pamatlietas, jo man šķiet, ka pastāv risks, ka mēs šajā situācijā turpinām mēģināt no sevis un no apkārtējiem prasīt tikpat un vairāk kā agrāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt