Augļkopis un selekcionārs Eglons Brūns, izrādīdams plašo augļu dārzu, atzīst, ka nespēj saskaitīt savas ābeles. Te ir gan Latvijā pazīstamas šķirnes, gan paša selekcionēti hibrīdi, kam nav pat nosaukumu, vien cipari - rindas un vietas apzīmējums.
"Šie visi koki nekad nav segti no zaķiem, arī ne ar ķīmijām, ne ar apsaitēšanu, ne ar ko. Kas man nepatīk, tos ņemu un pārpotēju ar labākiem saviem hibrīdiem," stāsta augļkopis Brūns.
Interese par selekciju Eglonam radusies jau bērnībā, jo bijusi vēlme pašam tikt pie skaista ābeļdārza, kāds redzēts kaimiņos. Pirmie mēģinājumi bijuši sakrustot bumbieri ar ābeli, tad 10 gadu vecumā rokās nonākusi dārzkopības grāmata. "Tad es skatījos, kā uzzīmēts kā jāpotē. Es potēju paaugušos meženīšus, kurus salasīju, ejot uz skolu Nīcā. Te tas ir redzams, šitie vecākie koki no pirmajiem potējumiem," rāda selekcionārs.
Šoruden augļu dārzam aprit 65 gadi. Tajā rodamas ap 500 hibrīdšķirnēm, te arī plūškoki, bumbieri, plūmes. Kā atzīst selekcionārs, tad tikai neliela daļa no hibrīdiem varētu pretendēt uz šķirnes statusu. Tā kā dārzā netiek lietoti ķīmiskie līdzekļi, tas prasot pacietīgu darbošanos. Apbrīnot bagāto un daudzveidīgo dārzu brauc lūkot tuvi un tāli ciemiņi.
Otaņķu iedzīvotāja Vīne Puļķe dārzam 65 gadu jubilejā vēl "ilgu mūžu, vēl otru tik. Un galvenais veselību saimniekam!"
"Dārzam vēlētu, lai zeļ, kuplo un arvien jaunas šķirnes, jaunus paņēmienus. Un lai nes ļoti daudz augļu," piebilst grobiņnieks Jānis Pāvils.