Vēstures ķīlis

''Tēvs nakts": viesos filmas režisors D.Sīmanis un scenārija līdzautors M.Gricmanis

Vēstures ķīlis

‘’Lustrum": viesos režisors un scenārija autors G.Grūbe un scenārija autore S.Jemberga

ASV loma Latvijas Neatkarības kara laikā: viesos Latvijas Universitātes prof. Ē.Jēkabsons

Atklāt nezināmo par Latvijas Neatkarības karu. Intervija ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu

“Latvijas Neatkarības karu, kurā piedalījās 14 armijas un astoņi nacionālie formējumi, nevar saprast. To nevar saprast ne skolēns, ne students, ne bērns, ne vecs cilvēks, vienkārši neiezubrot to. Uz to ir jāskatās plašāk un saistībā ar notikumiem visā Eiropas reģionā, un viens no veidiem, kā uz to raudzīties, ir ar šo misiju, humanitāro organizāciju pārstāvju acīm, tas arī mums uz to liks paskatīties savādāk. Bet, pirmkārt, mums ir jāsaprot, ka uz to jāraugās kompleksi, nevis kā to dara skolās, mācot noteiktu klašu skolēniem tikai Latvijas vēsturi,” intervijā Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes (LU) radio NABA raidījuma “Vēstures ķīlis” vadītājam Kārlim Silam stāsta LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons.

Šī gada pavasarī klajā nāca grāmata “Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu attiecības 1918.–1922. gadā”. Tā ir vairāku gadu darbs, kas tapis Ērikam Jēkabsonam strādājot ASV arhīvos – Hūvera arhīvā,  Stenfordā.  

Latvijas Radio: 1918. beigās Eiropā bija vairāki valstiski “radījumi”, kuri cerēja kļūt neatkarīgi – Baltijas valstis, Ukraina, Gruzija, Azerbaidžāna, Armēnija. Tās bija valstis, kas uz Krievijas impērijas drupām centās pieteikt savas tiesības uz neatkarību. Kā kopumā būtu vērtējama sabiedroto valstu, sevišķi ASV, attieksme pret šīm valstīm?

Vēsturē un literatūrā dominē viedoklis, ka viņi skatījās negatīvi. No vienas puses, jā, bet no otras – nē. Ko nozīmēja impēriju vai lielu valstu sabrukums amerikāņa, ASV politiķa vai valstsvīra izpratnē? Viņi tolaik dzīvoja ļoti spilgtās atmiņās par savu pilsoņu karu. Sadalīšanos kā tādu uztvēra negatīvi, un tieši tā viņi raudzījās uz notikumiem Eiropā. Taču ASV arī bija ieinteresētas, lai boļševisms neizplatītos visā Eiropā, un šis drauds reāli pastāvēja, jo īpaši tiešā Padomju Krievijas pierobežā. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc viņi tik aktīvi iesaistījās šajā procesā – no sākuma federāli un ar valsts līdzekļiem, pēc tam, kad šis atbalsts izbeidzās, brīvprātīgi – ar sabiedrisku, privātu organizāciju, ASV Sarkanā krusta, Amerikas Palīdzības administrācijas starpniecību. Tomēr šīs organizācijas ir grūti nosaukt par privātām, jo to vadībā bija Herberts Hūvers.

ASV prezidents Vudro Vilsons 1918. gadā deklarēja tautu pašnoteikšanās tiesības, kas uz kara beigām kļuva par spēli, kurā iesaistījās gan Vācija, gan sabiedrotie, un katrs to traktēja savādāk. Kā paši ASV politiķi uztvēra šo sava prezidenta tēzi?

Pat to, ko tad īsti Vilsons ar šīm tēzēm domājis, ir sarakstīts daudz grāmatu, bijis daudz strīdu un diskusiju. Viņš ir teicis, ka poļiem un armēņiem ir jābūt divām neatkarīgām valstīm, taču izskanējušas versijas, ka viņš minējis arī somus. Taču Vilsons nekādā ziņā nebija domājis visas tās valstis, kuras pēc tam pretendēja uz pašnoteikšanos.

Varētu teikt, ka viņš, pašam to negribot, pavēra vārtus, pa kuriem nāca ārā milzīgas masas ar valstīm, kuras viņš negaidīja tur nākam.

Vilsons bija tas, kurš ieviesa terminu “tautu pašnoteikšanās”, kas vēlāk plaši tika izmantots ne tikai vēsturē, bet arī jurisprudencē un starptautiskajās tiesībās.

ASV diplomātiem, politiķiem bija ideja par to, kādai jābūt ideālajai Eiropai?

Par šo ilgi strīdējās, neviens jau īsti nezināja, kādai ideālajai Eiropai jābūt. Konservatīvi raugoties, ideāla Eiropa ASV valstsvīru skatījumā ir lielo impēriju atjaunošana. Ne tikai Krievijas, bet vispār lielu valstisku veidojumu atjaunošana, varbūt izņemot Vāciju, kur būtu visi principi, kas ir tuvi amerikāņiem – ekonomiskā brīvība, sadarbības iespējas. ASV ļoti cerēja, ka atjaunosies “normāla” Krievija, kura nebūs vairs boļševistiska, bet nebūs arī cariska, bet būs demokrātiska valsts, ar kuru atbrīvojušās valstis veidos federatīvas saites. Taču vienota viedokļa par ideālu Eiropu nedz amerikāņiem, nedz eiropiešiem nebija.

Amerikāņu pusē bija arī grupas, kas atbalstīja mazāku valstu veidošanos.

Neapšaubāmi. Tas skaidrojams ar to, kā veidojusies ASV tauta – tā sastāv no ļoti daudzām grupām, arī etniskām, un šīs grupas spēlē ļoti nozīmīgu lomu arī amerikāņu viedoklī par situāciju reģionā. Lietuviešu ASV bija gandrīz tikpat daudz, cik Lietuvā. Latviešu ASV bija mazāk, mūsu situācijā īpatnība bija tāda, ka ļoti daudzi izceļoja pēc 1905. gada revolūcijas, un šie emigranti bija noskaņoti kreisi – savos uzskatos bija palikuši revolūcijas laikā. Taču vienlaicīgi viņi bija arī ļoti nacionālistiski – viņi uzskatīja, ka Latvijai ir jāpieder tikai latviešiem. Amerikāņi bija cieši saistīti ar Eiropu, un tas ir iemesls, kādēļ viņi tik cieši iesaistījās Eiropas problēmu risināšanā.

1919. gadā Latvijā uz varu, uz valstiskumu pieteicās jau trīs spēki – Niedras, Stučkas un Ulmaņa valdība. Kā ASV raudzījās uz to, ka mums viens pēc otra sāk veidoties dažādi pretendenti, kas izsaka savas pretenzijas uz varu?

Neapšaubāmi, ar bažām. Visas ASV misijas, kuras šeit darbojās, gribēja, lai te būtu miers. To vēlējās arī briti un citi. Viņi negribēja, lai te turpinātu vārīties katls – savstarpējie ķīviņi, kas viņiem bija absolūti neizprotami, ne tikai cīņa pret Vāciju vai Padomju Krieviju. Situācijas stabilizēšanās bija viens no galvenajiem misiju uzdevumiem.

Vai amerikāņi uz Kārli Ulmani, kurš pats ir studējis ASV, raudzījās kā uz proamerikānisku vai neitrālu personu?

Amerikāņi savos ziņojumos uzsvēra viņa labo angļu valodu, kas bija neapšaubāms trumpis šajā situācijā, atšķirībā no lietuviešiem, igauņiem un citiem, kuri nerunāja angliski vai arī darīja to slikti. Ulmanim bija tuvas attiecības ar amerikāņiem, viņš spēja nodibināt labus kontaktus, un tas būtiski atviegloja komunikāciju. Tolaik vispār nebija daudz politiķu, kuri pārvaldītu angļu valodu, visi runāja vāciski vai franciski.

Vai amerikāņi Ulmani 1919. gadā kaut kādā mērā uzskatīja par leģitīmu priekšstāvi vai tomēr par politiķi, kurš mēģina kaut ko darīt, bet ka ar viņu ir jāspēlē uzmanīgi?

Drīzāk otrais variants, jo 1919. gada sākumā tika uzsvērts, ka Tautas valdība pārstāv tikai nelielu daļu no iedzīvotājiem, un amerikāņi uzskatīja, ka koalīcijas valdībā jābūt pārstāvētiem gan vācbaltiešiem, gan ebrejiem, gan krieviem.

1919. gada sākumā viņi raudzījās diezgan negatīvi no leģitimitātes viedokļa, jo uzskatīja, ka tikai vēlēšanas tai var piešķirt leģitimitāti.

Es vēlētos parunāt par vienu no redzamākajām un jūtamākajām amerikāņu iesaistes formām, proti, humāno palīdzību. Kāds bija stāvoklis šajā jomā 1918. gada beigās?

Tas ir jautājums, kurš mūsu vēsturiskajā atmiņā ir padzisis. Visdrīzāk tas noticis tāpēc, ka vēlāk sekoja ļoti daudz traģisku notikumu, kuri mums ir aizēnojuši šīs lapaspuses. Pirmā pasaules kara beigu posms bija ļoti smags – valstis nebija gatavas karam tādā mērā, lai karotu četrus gadus, un iedzīvotāju apgādes problēmas ar pārtiku bija visās karā iesaistītajās valstīs. Sevišķi asas tās bija Centrāleiropas valstīs, īpaši pilsētās. Šajā brīdī situācijā iesaistījās ASV, sniedzot palīdzību. No vienas puses, var teikt, ka viņu mērķis te bija savtīgs – sniedzot palīdzību, apturēt boļševisma ideju invāziju. Amerikāņu palīdzība bija tik liela, ka, pateicoties viņiem, vairākus mēnešus vispār bija ko ēst vairākās pilsētās.

Viņi patiesībā līdz 1922.gadam ēdināja katru trešo, ceturto Latvijas bērnu. Visi mūsu senči to ir izbaudījuši, bet mēs to esam aizmirsuši.

Nevis apzināti, bet tāpēc, ka 50 gadus par to nevarējām runāt, taču līdz 1940.gadam sabiedrība to atcerējās diezgan labi. No sākuma atbalsts bija federāls – ASV aizdeva naudu. Starp citu, tā nauda nav atdota, mēs atdevām tikai procentus, bet šo parādu miljonos dolāru mēs tā arī neatdevām.

Kāda bija ASV pilsoņu attieksme pret šo palīdzību?

Neapšaubāmi labvēlīga. Jau minēju, ka ASV un Eiropas attiecības bija ļoti ciešas – ASV dzīvoja daudz imigrantu no Eiropas, un viņi bija labi informēti par karu un tā postījumiem. Notika apjomīgas palīdzības un ziedojumu kampaņas, kurām bija plašs iedzīvotāju atbalsts. Visu šo atbalstu būtībā nodrošināja amerikāņu tautas ziedojumi.

Kā un cik ļoti šis Amerikas stāsts var palīdzēt padomāt par neatkarības cīņām globālākā mērogā? Bieži vien mēs skatāmies uz to kā mācību grāmatās – Latvijas karte – viņa tur beidzas, tur sarkanais lauciņš beidzas, un viss.

Jā, un līdz ar to nav iespējams saprast, kas tur notiek. Latvijas Neatkarības karu, kurā piedalījās 14 armijas un astoņi nacionālie formējumi, nevar saprast. To nevar saprast ne skolēns, ne students, ne bērns, ne vecs cilvēks, vienkārši neiezubrot to. Uz to ir jāskatās plašāk un saistībā ar notikumiem visā Eiropas reģionā, un viens no veidiem, kā uz to raudzīties, ir ar šo misiju, humāno organizāciju pārstāvju acīm, tas arī mums uz to liks paskatīties savādāk. Bet, pirmkārt, mums ir jāsaprot, ka uz to jāraugās kompleksi, nevis kā to dara skolās, mācot noteiktu klašu skolēniem tikai Latvijas vēsturi, kā arī strādājot citu valstu arhīvos. Un šis lielais karā iesaistīto armiju skaits apliecina, cik daudzos arhīvos mums vēl jāstrādā.

Vai, strādājot ASV arhīvos, jums radās perspektīvas maiņas, kā raudzīties uz šīm brīvības cīņām, kuras iepriekš nebijāt pamanījis?

Protams, šīs liecības par Neatkarības karu mums pavēra pilnīgi kaut ko jaunu,

un tas ir iemesls, kāpēc daļu no tām es mēģināju maksimāli plaši ielikt arī šajā grāmatā, lai mēs redzētu, cik daudz mēs nezinām. Un tas ir visos ārzemju arhīvos, ne tikai amerikāņu, bet arī britu, poļu arhīvos, kuros es strādāju – mēs redzam šo skatu pavisam citādāku. Dažkārt tas nav mums cildinošs, bet ar to arī jāsamierinās. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka sākumā šie amerikāņi vēl neorientējās situācijā. Ko viņi vai briti varēja domāt par mums? Mēs bijām tautas bez savas elites. Un elite viņu izpratnē ir muižniecība, vismaz Eiropas tautās. Kā var būt tā – vienkārši zemnieku armija? Nu labi, būs zemnieku armija, bet kā viņi vadīs valsti? Taču redzam, ka, uzturoties Latvijā, viņi pamazām maina viedokli par šo valsti uz pozitīvo pusi un sāk ticēt šai zemnieku armijai.

Jūs esat savācis daudz materiālu no Hūvera arhīva. Vai jums ir plāni izdot grāmatas, cita veida darbus par šo tēmu?

Par šo tēmu varbūt nē. Bet esmu savācis materiālus no ļoti daudzām citām ar Latviju un Baltijas valstīm saistītām kolekcijām. Šobrīd kopā ar Klāvu Zariņu gatavojam izdošanai dokumentu krājumu par Lielbritānijas ziņojumiem no Latvijas 1918.–1919.gadā. Un tur atrastais man ir vēl lielāks pārsteigums –

mēs bijām prasījuši pamieru Bermontam, bet tādu faktu mācību grāmatās neatrast!

1919. gada 8. oktobrī sākās Bermonta spēku uzbrukums Rīgai, mūsu virspavēlnieks Dāvis Sīmansons aiznesa britiem, kuriem vienīgajiem tajā brīdī bija radiotelefons, lūgumu nekavējoties sākt pamiera sarunas, lai novērstu šo pārpratumu, lai noskaidrotu, kāpēc šis slaktiņš ir sācies. Taču briti atteicās sūtīt pamiera līgumu brīdī, kad norisinājās tik aktīva kara darbība. Tikai pateicoties britu misijai, šis lūgums netika aizsūtīts, bet, kad Bermonts pats piedāvāja pamieru divas dienas vēlāk, tad situācija bija mainījusies, tad neviens viņam vairs neatbildēja. Taču pirmajās dienās gan Sīmansons, gan Ulmanis prasīja pamieru!

Sanāk, ka britu nostāja noturēja pagaidu valdību pozīcijās.

Jā, tieši tā. Tas būtībā parāda to, cik liela nozīme bija šīm misijām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti