Iepriekšējā sērijā rakstīju, ka krūšu vietā ieliktie espanderi man nekādas raizes nesagādā, tad nedēļu pēc pēdējās uzpildes viens no tiem sāka spiest tā, ka šķita, kāds no iekšpuses mani zāģē. Bija svētku garās brīvdienas, negribēju traucēt ārstu ar tādu sīkumu, man šķiet, ka šobrīd medicīnā ir citas problēmas un prioritātes, turklāt tur tāpat neko nevar darīt. Bezmiega naktīs internetā lasīju, ka tādas sāpes ir normālas, man paveicies, ka tikai tagad tās iepazīstu.

Tā kā mana mīļākā gulēšanas poza ir uz vēdera, iespējams, fizioloģisko šķidrumu esmu “iespiedusi” tuvāk espandera sāniem, un tie spiež uz kāda nerva. Nevarēju aizmigt, nevarēju pagulēt, kādu vakaru meitas priekšā vairs neizturēju un sāku raudāt no tā, cik ļoti sāp. Jo es jau joprojām sakostiem zobiem visiem tuvajiem ar izmocītu smaidu saku, ka man viss labi. Bet vairs nespēju izlikties.

Taču negribu dzert prestāpju tabletes vai miega zāles, jo es jau tā visu laiku saņemu medikamentus. Jābūt citam veidam. Esmu iemācījusies – kad ir krīze, ir trīs iespējas: mainīt, aizbēgt vai pieņemt. Es nevaru tos izņemt, man atliek pieņemt un mēģināt mainīt. Tāpēc par spīti sāpēm es turpināju vingrot, stiept muskuļus, klausījos ķermeņa sajūtās, ko un kā tam varu palīdzēt.

Notvert, paspilgtināt, noturēt

Bet šī sāpju krīze man iemācīja, ka skaistais uzvar sāpes jeb – kad ir sāpes, ir arī skaistais. Jo viss ir līdzsvarā. Tas aizsākās ar draudzenes dāvāto neparasto nakti 20. stāvā. Tas patiešām bija maģiski. Sajūta, ka esmu kosmosā – jo levitēju jeb viegli šūpojos (gulta nav kā parasti – uz četrām kājām), un visapkārt ne tikai krītošas zvaigznes, bet pat planētas... Tik sirreāla, bet fantastiska sajūta, ko nevar izstāstīt. Un tāda skaistuma priekšā pat sāpes atkāpjas... Tās vairs nejutu.

Neko īpašu taču nebiju darījusi, tikai skatījusies krītošās zvaigznēs un jutusi milzu pateicību par tādu skaistumu. Diemžēl nākamajā dienā sāpes atgriezās, un tad atslēdziņa bija rokā – ja negribu sāpes, jāmeklē skati un piedzīvojumi, kad skaistuma priekšā sāpes padodas. Apņēmos neļaut sāpēm vai slimībai vadīt manu dzīvi. Skaidri zinu, ka nevienu janvāri neesmu pavadījusi tik daudz svaigā gaisā un tik aktīvi kustoties. Turklāt pozitīvo ieradumu – nostaigāt katru dienu 10 tūkstošus soļu – var pārvērst par notikumu vai piedzīvojumu.

Esmu pārliecināta, ka šie ierobežojošie apstākļi liek mums būt radošākiem. Tā viendien Rīgā nolēmu “aizceļot” uz Zviedriju un Norvēģiju, proti – uz Stokholmas un Bergenas ielām, kas atrodas Mežaparkā. Gāju kājām turp un atpakaļ. Esmu apņēmusies šo tradīciju turpināt – iet uz citu valstu pilsētu vārdos nodēvētajām ielām jeb vienkārši – izstaigāt citus Rīgas mikrorajonus, jo mitinos centrā. Tā kā dzīvoju krustojumā ar vienu no Baltijas galvaspilsētām – Tallinas ielu, nākamais maršruts varētu būt uz Viļņas ielu, kas atrodas netālu no Dzegužkalna. Nekad tur neesmu bijusi – nedz estrādē, nedz parkā. Vai arī pa Tallinas ielu līdz Pērnavas ielai – Grīziņkalnu izstaigāt? Un tik bieži pieminētā “maskačka” – kāpēc neaiziet pa Maskavas ielu, neapskatīt Maskavas dārzus?

Un kur vēl bezgala skaistie pārgājieni brīvdienās! Piemēram, vienu dienu gar Amatu no Zvārtes ieža līdz Ainavu kraujai Kārļos, otrā dienā uz to pašu vietu tik no otras puses – no Melturu tilta. Viens galapunkts, dažādi ceļi – par vai pret straumi. Pārsteidzoši krāšņiem iežu atsegumiem bagāts bija “krastings” gar Braslas upi. Tur gan sanāk krietni pakāpelēt, telefona aplikācija ziņo, ka pāris stundu laikā uzkāpu 70 stāvos! Pārgājienu laikā vairākkārt apstājos, lai šo mirkli iemūžinātu ne tikai telefonā, jo neko nevar nobildēt tik skaisti, kā tas izskatās, bet arī savā prātā.

Kopš veidoju žurnālu “Kā Būt Laimīgai”, zinu, ka mēs varam izmainīt ne tikai prātu, bet arī smadzenes, jo tās ir plastiskas. Neiroplasticitāte izskaidro, kā un kāpēc mēs varam atdzimt pēc traumatiskiem emocionāliem pārdzīvojumiem, kā varam pārveidot savu iekšējo pasauli un pat mainīt savu būtību. Izmaiņas pakāpeniski spējam radīt ar to, kam regulāri pievēršam uzmanību, jo prāta paradumi rada un nostiprina jaunus neironu ceļus. Protams, negatīvais mūsu uztverei ir spēcīgāks par labo, neizliksimies, tāpēc šī tendence ir jālīdzsvaro.

Lai gūtu maksimālu labumu no jebkuras pozitīvas pieredzes, neirozinātnieks un psihologs Riks Hansons iesaka to notvert, paspilgtināt, noturēt.

Tāpēc, esot šādā gleznainā vietā, svarīgi apstāties un apbrīnot, sajust to gan ar ķermeni, gan prātu. Pieslēgt dažādas maņas – saklausīt, saskatīt, sajust, sasmaržot un varbūt pat izgaršot to mirkli. (Stokholmas ielā kafija garšoja izcili!) Pietiek kaut vai ar desmit sekundēm, kurās uzmanība ir fokusēta uz pozitīvo pieredzi, to vēl iztēlē paspilgtinot, nevis skriet no viena skaistā objekta un nākamo.  Ir svarīgi, lai pozitīvais nebūtu garāmejošs, kā tas bieži notiek, bet gan “ierakstīt” to ķermenī. Tie ir svarīgie faktori, lai pozitīvā pieredze kļūtu par ilgtspējīgu resursu.

Un šo trīs soļu vingrinājumu praktizēju arī ikdienā, nevajag gaidīt neko lielu un grandiozu. Pat tad, ja pienāk e-pasts ar labajiem vārdiem, noturu uzmanību, nevis veru uzreiz vaļā nākamo! Arī atsauksmes par savu grāmatu  lasu lēnām, un varbūt pat vairākkārtīgi. Vai, kad mīļotais vai bērns apķer – apstājies un izbaudi. Tām nav jābūt desmit minūtēm, pietiek ar desmit sekundēm ilgāk nekā parasti.

Arī uznākušais sals nebija šķērslis doties piedzīvojumos. Lai gan aukstās sestdienas rītā bija -17 grādu sals, skrēju skatīties saullēktu un saulrietu. Jo beidzot saule! Un sals, kas kož degunā, nav iemesls, lai nedotos meklēt Vizuļu iezi, kas, izrādās, atrodas manā ierastajā maršrutā, ejot gar Amatu, tikai es tam nekad neesmu pievērsusi tādu uzmanību.  Vizuļu ieža nosaukums  esot radies no sīkajiem avotiņiem, kas, ziemā sasalstot, rada ledus sienu un saulē skaisti vizuļo.

Izmēģināt “vīriešu meditāciju”

Savukārt gada aukstākajā dienā, svētdien,  dodos līdzi vīram uz dīķi makšķerēt. Viņš tā gaidīja brīdi, kad varēs uzkāpt uz ledus, un man arī noteikti gribas to izmēģināt – kāda tad ir  populārā “vīriešu meditācija”? Atminos, kā Pēteris Kļava pērn vienā no lekcijām jokoja: “Sievietēm jāsāk makšķerēt – ar vīriem kopā, un tad viņš jūs padarīs par vislaimīgāko sievieti pasaulē! Nopietni!” Vasarā jau es esmu to pamēģinājusi, bet ziemā tas taču ir pavisam kas cits! Tas taču ir ekstrēmi – stundām sēdēt, koncentrējot uzmanību tikai uz makšķeres “sardziņu”, to arī ik pa laikam kustinot. Nav nemaz tik vienkārši kā biju iztēlojusies – kā jau par visu, ko neesi darījis.

Jā, tur ir kaut kas no meditācijas, pirmkārt, pilnīgs miers – ja esi uz dīķa, kur neviena cita nav, ir tāds... sasalis klusums un miers. Protams, es ātri vien biju spiesta atzīt, ka esmu komfortmīle un labāk meditēju istabā un siltumā. Es labāk staigāju, priecādamās par skaistajiem dabas skatiem, saulē vizuļojošo sniegu un fantastisko saulrietu!  Un tas nekas, ka loms izpalika. Galvenais ir process, jo ne jau maltītei makšķerējām. Taču atkal mācība – ne jau vienmēr visu varam dabūt tad, kad gribam un kā gribam. Brauksim atkal. Jāķer, kamēr noķer. Starp citu, šī doma diezgan labi attiecināma arī uz citām lietām dzīvē. Ja mēs savus mērķus un sapņus tik vieglu roku atmestu? Šķiet, no katras šādas jaunas pieredzes es kaut ko atkal iemācos.

Nākamajā dienā savelku mugurā visu, ko varu atrast, jo es… negribu padoties aukstumam, kas mani attur doties uz ezeru. Es taču pati iepriekšējā vakarā teicu, ka padoties nedrīkst! Prāts bez lielas domāšanas piedāvā iemeslus, kāpēc man to nedarīt  – bez “man nav ko vilkt tādā aukstumā”, gudrais prāts arī teica “tev vajadzētu pastrādāt” un brīdina, ka varu arī saslimt. Viņš (prāts) jau tikai grib mani pasaudzēt – lai izvēlos vieglāko ceļu, palieku siltumā.

Taču arī otrais piegājiens mani par zemledus makšķernieci nepadarīja, bet sēžot un “meditējot” radās doma apiet apkārt Āraišu ezeram. Kad vēl man būs tāda iespēja – apiet ezera krastu pa iekšpusi? Apskatīt arheoloģiskās mājas no ezera puses? “Izkāpt” no ezera un aiziet uz baznīcu, kura gan slēgta? Esmu gājusi gar jūru, gar upi, pa meža takām, bet apkārt aizsalušam ezeram – pirmo reizi. Un tā atkal izvērtās par burvīgu dienu, bet es taču gribēju palikt mājās.

Tas ir galvenais, ko ar šo gribu teikt – ja sāp, meklē skaisto. Es nezinu, kurā brīdī sāpes atkāpās, katrā ziņā tās vairs netraucē aizmigt. Tā ir laime – apgulties un pamosties bez sāpēm.  Es ticu, ka mani dziedēja gan tas, ka nepārtraucu fiziskās aktivitātes, bet vēl vairāk tas, ka nevis koncentrējos uz sāpēm, bet skaisto. Šķiet, tā varētu būt pēdējā mācība, ko man melnais misters V iemācīja. Skaists punkts mūsu privātnodarbībām – skaistais uzvar sāpes.

Lai vēzis neatgrieztos

Kad ''Stradiņos'' atvados no māsiņām, saku: “Ceru, ka šajās telpās mēs vairs nekad nesatiksimies. Tāpēc es neteikšu “uz redzēšanos.”” Apķeru māsiņu Dinu, jo man tik ļoti gribas viņu samīļot un pateikt “paldies”. Viņu šī gada un trīs mēnešu laikā (9.10.2019.–19.01.2021.) satiku biežāk par savu labāko draudzeni, jo mēs redzējāmies reizi trijās nedēļās, turklāt trīs mēnešus – katru nedēļu. Viņu vērojot, man brīžiem kļuva kauns, ka es runāju par sevis mīlēšanu un brīvību strādāt, kad un kā gribu. Viņa tā noteikti nevar. Viņa katru dienu jau pirms astoņiem ir onkoloģijas dienas stacionārā, un ar iejūtību, sapratni un es teiktu... mīlestību aprūpē katru pacientu. Apbrīnoju Dinu, tiešām, jo dienas stacionārā viņas ir tikai divas vien, kā reiz uz manu jautājumu: “Bet ja nu Jūs saslimstat?” atbildēja: “Nedrīkstu slimot.” Jā, mums katram savs ceļš, savas izvēles un aicinājumi.

Esmu laimīga, ka savā ceļā esmu satikusi tikai iejūtīgus ārstus. Arī mana burvīgā onkoloģe – ķīmijterapeite Sigita Hasnere. Viņai dienu pirms pēdējās herceptīna devas jautāju, kas man jādara, lai audzējs neatgrieztos. “Nav burvju metodes vai rekomendācijas, kas der visiem. Sievietes ļoti maina savu ikdienu pēc onkoloģiskās diagnozes – ēd veselīgi, nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, kas ir pareizi un vajadzīgs, bet nevar aizmirst par visgrūtāko un svarīgāko – emocionālo stabilitāti. Panākt sirdsmieru ir visgrūtāk, bet tas ir svarīgi, lai imūnā sistēma pareizi funkcionētu un iznīcinātu sliktās šūnas, neļaujot tām attīstīties.”

Es arī pirms diagnozes ēdu veselīgi, gaļu neēdu vairāk nekā desmit gadus, tagad esmu sevi vēl vairāk ierobežojusi, izslēgusi baltos kviešu miltus un cukuru, cik vien tas iespējams.

Tas man, lielai saldummīlei un itāļu virtuves (pastas) cienītājai, ir lielākais izaicinājums. Taču esmu atklājusi lieliskas receptes, kad pat kūku var izcept bez tiem. Ievēroju 18:6 ēšanas modeli, proti, ēdu tikai no 12 dienā līdz 6 vakarā, reizi nedēļā ievēroju atslodzi, bet tagad gatavojos vairāku dienu gavēšanai, lai ķermenī sāktos vispārēji atjaunošanās procesi. Fiziskās aktivitātes – nu jau nevaru iesākt dienu bez rīta vingrošanas, bet staigāšana ir mana jaunā atkarība. Sevišķi labi strādā pēcpusdienas pastaiga, kad vecais ieradums bija sevi palutināt ar kaut ko garšīgu, proti – saldumiem. Taču zinu, ka veselīgs dzīvesveids nav panaceja, šobrīd esmu atbalsta persona jaunai skaistai sievietei ar šo diagnozi, līdz šim es nebiju satikusi nevienu, kurš dzīvotu tik ļoti veselīgi. Sākot no vegānā uztura bez saldumiem, bez grama alkohola un jogas katru rītu. Tāpēc vēl lielāka uzmanība jāpievērš dakteres sacītajam par emocionālo stabilitāti un sirdsmieru kā svarīgāko... Tas varētu būt sarežģītāk, to jau jūtu. Jo pakausī elpo kāds jautājums, kas rada satraukumu...

Ko darīt turpmāk?

Kad vienas durvis aizvērtas, laiks vērt citas. Kad punkts pielikts, laiks rakstīt nākamo teikumu.

Man tikai pagaidām nav ne jausmas, kas tas būs. Ko es tālāk darīšu? Kur vedīs mans ceļš? Ja godīgi, ir savāda sajūta. Jo šķiet, ka kaut kas ir jādara, jāatgriežas “normālā” dzīvē, jāuzstāda jauni mērķi un izaicinājumi, jāstrādā vairāk, jāpelna nauda. Pusotru gadu mans galvenais mērķis bija izārstēties, es nedomāju par nopietniem darbiem, no piedāvājumiem atteicos, jo veselība bija mana prioritāte. Turklāt es esmu... cita. Vēzis ir ne tikai daudz iemācījis, bet arī mani mainījis, tāpēc es nevaru atgriezties tur, kur biju. Un man ir pamatīgs apjukums. Jautājumi, kas man bija aktuāli pirms diviem gadiem, kad pieņēmu lēmumu aiziet no sava labā darba, šobrīd ir pat vēl aktuālāki. Jo tās atbildes bija pirms diagnozes.

Sajūta, ka man savā ziņā viss ir jāsāk no nulles punkta. Sievietes, ar ko sarakstos, ir brīdinājušas, ka dzīve pēc dažkārt mēdz būt vēl izaicinošāka.

Tad jau redzēs, kā tas izvērtīsies man. Jo skaidri zinu, ka veselība joprojām ir mana prioritāte, un tātad – sirdsmiers. Kā to nepazaudēt, atgriežoties ikdienas skrējienā? Vai daudzās prakses, ko ikdienā veicu, iespējams savienot ar aktīvu strādāšanu? Tik daudz jautājumu, uz kuriem atbilžu vēl nav.

Aizdomājos, klausoties “Cilvēkjauda” (podkāsta jeb raidieraksta – red.) sarunu ar mācītāju Induli Paiču par aicinājuma atrašanu, kur viņš saka: “Dažkārt ar to, kas man visvairāk ir sāpējis, es varu vislabāk kalpot citiem, jo es zinu, kā no šīm sāpēm iziet laukā.” Lai gan pašai brīžiem šķiet, ka,  pieliekot punktu ārstēšanās periodam, negribas par piedzīvoto vairs runāt. Savu stāstu es esmu izstāstījusi un atstājusi. Tagad es no tā gribu atbrīvoties un pārcelties jaunā klasē. Jo – kad apgūsti uzdoto, nav jāatgriežas tajā pašā klasē. Es ļoti ceru, ka es esmu apguvusi daudzās mācības un varu iet tālāk. Šķirt jaunu nodaļu savā dzīves grāmatā.