Bērnības pieredze ir vissvarīgākā
Noteiktu gēnu esamība, galvas smadzeņu zemgarozas struktūru veidota sāpju uztvere un attieksme pret sāpēm ir faktori, kas nosaka, vai un kā cilvēki sajūt sāpes. Tas izskaidro, kāpēc viens sāpes pacieš vieglāk, bet otrs ir jutīgs teju pret visu.
Attieksme pret sāpēm var veidoties jau agrā bērnībā. “Bērniņš skrien, nokrīt un sasitas, jo viņam sāp. “Tā tev vajadzēja! Tu mani neklausīji, tāpēc pakriti.” Tā zemapziņā tiek ielikta attieksme, ka sāpes ir sods, un šis priekšstats saglabājas uz visu dzīvi. Bet var būt arī citādi! “Pakriti? Nu, piecelies, papūtīsim, un tev tūlīt pāries!” Šāda attieksmes atšķirība veido sāpju panesamības slieksni,” skaidroja profesore.
Protams, sāpes ir jāiepazīst, jo tās ir kā organisma brīdinājuma signāls. Cilvēkiem tas ir dots, lai sajustu kaut ko kaitīgu, biedējošu. Kad sasitas vai iegriež, sāpes ir jājūt, lai iemācītos pielāgoties, pasargāties.
Sāpju intensitātes novērtējums balstās uz cilvēka pašnovērtējumu, kaut arī speciālistu rīcībā ir īpašas sāpju intensitātes skalas.
“Ja sāpes ir par ilgu vai pārāk intensīvas, tās liecina par slimību. Un arī te ir savs dalījums: akūtas un hroniskas sāpes. Pirmās var ilgt ne vairāk kā mēnesi. Ja dzīšanas process ir beidzies, bet sāpes turpinās, tad runa ir par hroniskam sāpēm,” skaidroja Logina. Tiesa, arī slimība var būt hroniska, kas veicina organisma aizsargsistēmas un serotonīna līmeņa izsīkšanu, un visbeidzot pievienojas arī galvassāpes. Tādēļ terapija līdzinās depresijas vai trauksmes ārstēšanai, un dažkārt ārsti mēdz izrakstīt antidepresantus, taču pacienti ir neizpratnē.
Tomēr ir cilvēki, kuriem ģenētiski noteikta nejutība pret sāpēm. Dažiem to izraisa muguras smadzeņu bojājumi vai slimības, kam nav sāpju radītās sajūtas, jo, piemēram, cukura diabēta slimnieki var nejust kādu skrambu pēdā, un tas rada iespēju organismā nonākt infekcijai, kas izraisa iekaisumu un nopietnas komplikācijas.
Vispirms rehabilitācija, pēc tam tabletes
Logina uzsvēra, ka sāpju ārstam ir svarīgi noskaidrot, kas nosaka pacienta sāpju līmeni, – pamatslimība vai tikai viņa uztvere.
Tāpat ir daudzas skalas, kas ārstiem palīdz atšķirt viena veida sāpes no citām: audu, somatiskās, neiropātiskās, emocionālās uztveres sāpes utt.
“Kas viņam sāp vairāk – miesa vai dvēsele?” tā profesore formulēja specialistu risināmo jautājumu loku. Visbiežāk pacienti ierodas ar sūdzībām par muguras, locītavu, muskuļu sāpēm, kam seko galvassāpes, jo ir 300 diagnozes, kam viens no simptomiem ir galvassāpes.
Algologam jeb sāpju ārstam vajadzētu strādāt jau ar diagnosticētu stāvokli un hroniskām sāpēm, nevis akūtu sāpju jautājumiem, kas varētu būt, piemēram, pēkšņas asas sāpes vēderā. Tomēr, kā profesore norādīja, dažkārt algologam nākas risināt diagnozes jautājumus, ja cilvēks citviet savu atbildi nav saņēmis. Līdz ar to ārstiem pašiem ir nepieciešamas plašas zināšanas, lai saprastu, pie kāda speciālista pacientu nosūtīt uz izmeklējumiem, kā arī vienots jeb holistisks skatījums uz cilvēka organismu.
Un ārstēšanā ne jau tablete ir galvenais! Logina ieminējās, ka pareizā ārstēšanas secība pasaules praksē ir šāda: vispirms ir rehabilitācijas pasākumi (stiepšanās vingrinājumi, procedūras), pēc tam medikamentozā terapija, psihoterapija, mazinvazīvā terapija jeb tautā sauktās blokādes, tad – ķiruģija. Protams, viss ir atkarīgs no situācijas, jo, piemēram, akūtu vēdera sāpju gadījumā, ko varbūt radījuši nierakmeņi, ir nepieciešama operācija. Taču noteikti nevajadzētu novērtēt par zemu vingrojumus vai psihoterapiju!
