Slimību profilakses un kontroles centrs uzsācis kampaņu par drošu atpūtu pie ūdens "Pārgalvības cena. Nelec!". Kampaņas mērķis ir skaidrot drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, kā arī aicināt aizdomāties par sekām, kādas var rasties pārgalvīgas rīcības rezultātā, lecot uz galvas ūdenī.
Mertens norādīja – jo siltāka vasara, jo traumu ir vairāk. "Liels noteicošais faktors ir ūdens daudzums upēs un ezeros. Karstajās vasarās ūdens daudzums krietni samazinās un tur, kur varēja droši lēkt, vairs to nevar. Tā ir lielākā problēma – pat droši pārbaudītas vietas, kur to esi darījis gadiem, situācija, iespējams, var būt ļauna un var beigties bēdīgi," viņš skaidroja.
Vienlaikus ārsts uzsvēra, ka lēkšana ūdenī uz galvas nav ieteicama nevienā laika posmā, jo gada laikā peldvietā var būt parādījies kāds zemūdens objekts, kāds netīšām lielāku bluķi iemetis vai tamlīdzīgi.
"Jo ūdens dziļums ir mazāks, jo lielāka traumas iespējamība. Tā arī tās rodas – truls trieciens pret upes vai ezera gultni," viņš piebilda.
Mertens atzina, ka bieži pēc šāda lēciena, ja apkārtējie nepamana, cilvēks var arī noslīkt, jo rodas īslaicīgs samaņas zudums vai samazinās rokās spēks.
Ārsts skaidroja, kāda ir pareizā rīcība šādā situācijā:
-
Cilvēku, kurš guvis traumu, ir jādabū krastā, problēmas var būt upē, kur cilvēku var sākt nest straume, tāpēc ir jāizvērtē savi spēki, lai nebūtu tā, ka ejot palīgā, jāglābj ir vēl viens cilvēks.
-
Ja cietušajam ir spēks rokās, var padot koku vai dvieli, lai aizķer, un var izvilkt ārā.
-
Ja cietušais ir zaudējis samaņu un vēl atrodas ar seju ūdenī, pirmkārt, viņu vajag apgriezt otrādi, lai varētu elpot. To vislabāk darīt divatā, uzmanīgi, lai pieturētu gan ķermeni, gan galvu, tā mazinot neiroloģisko bojājumu.
-
Cietušo nevajag tālu nest krastā, bet noguldīt turpat uz līdzenas vietas.
-
Nepieciešams izsaukt neatliekamo palīdzību, bet jārēķinās ar attālumu līdz notikuma vietai un laiku, kamēr mediķi ierodas, tāpēc pārējiem jārīkojas koordinēti, vienam norādot, ka tas izsauks ātro palīdzību un arī paziņos par to pārējiem, vai vispār palīdzību var sazvanīt.
-
Ļoti svarīgi nodot precīzu informāciju par to, kā mediķiem nonākt līdz cietušajam, tas jāuzņemas vienam cilvēkam, lai nerastos pārpratumi, kurš īsti par to ir atbildīgs.
-
Ja notikuma vietā citu cilvēku nav, vispirms jāpalīdz cietušajam, jādabū viņš krastā, jāsniedz pirmā palīdzība.
Ārsts atzina, ka savā pieredzē palīdzēt nācies tikai vīriešiem, nevienu sievieti lēcēju viņš nav operējis.
Juris Kalniņš, kurš ratiņkrēslā nonācis tieši pēc lēciena ar galvu ūdenī, dalījās pieredzē, ka liktenīgais lēciens bijis pirms 12 gadiem Līgo vakarā. "Tikko nosvinēju savu 12. dzimšanas dienu," viņš norādīja, piebilstot, ka tas ir melnais humors. Viņš cer, ka ar laiku piecelsies no ratiņkrēsla pateicoties medicīnas attīstībai.
"Bija Līgo vakars, svinējām, pirts, piemājas dīķis, visu vakaru lēkāju. Es taču esmu superpārliecināts, lecu visu jaunību, bērnību. Normāla lieta, jālec uz galvas. Lēkāju, jau zāle bija slapja. Liktenīgā reizē paslīdēja kāja, lēciens sanāca tuvāk, nekā vajadzēja.
Tad arī notika tas – nokrakšķēja kaut kas, zem ūdens sapratu, ka kaut kas nav labi.
Nezinu, kādā mistiskā veidā aizkūlos līdz krastam, pamanīja apkārtējie, tie pavilka vairāk ārā no ūdens, tad arī viss, atslēdzos. Nākamais, ko atceros, ir reanimācija," atminējās Kalniņš.
"Īstā apjauta, kas noticis, nenāca reanimācijā. Tas pēc tam sākās, tālāk rehabilitācijā, kad saproti, jā, es te gulēšu ilgu laiku. Tad lēnām sāc saprast, kas noticis. Viena liktenīga reize, pāris sekundes, neatgriezenisks process notiek," viņš stāstīja.
Pēc sarunām ar citiem, kas guvuši līdzīgas traumas, Kalniņš norādīja, ka visi bijuši pieredzējuši lēcēji, pieredzējuši peldētāji.
"Lielā pārliecība, ka es visu māku, ir nosacījums, ka kaut kas notiks," viņš vērtēja.
Viens lēciens maina visu dzīvi, un arī ar operāciju viss nebeidzas, jo uzlabojumi ir minimāli. Psiholoģiskais kritiens ir trīs, četrus mēnešus, kad cilvēks saprot, ka uzlabojumi notiek minimāli, ārstu prognozes nav tādas, kā vēlētos, tad notiek sevis pārvērtēšana. Tad liela nozīme ir ģimenes atbalstam.
"Nācās mainīt ne tikai darbu, bet visa dzīve apgriezās otrādi. Pirms traumas strādāju celtniecībā, ratiņkrēslā tas nav iespējams, laika gaitā iemācījos ar datoru apieties, pārcēlos uz ofisu," atzina Kalniņš.
"Bet profesijas mainīšana nav sarežģītākā lieta. Sāksim ar to, ka iemācāmies paši paēst. Tas jau ir sasniegums. Iemācāmies sevi apkopt, elementāras higiēnas lietas – noskūt bārdu, nomazgāt seju. Pēc tam nākamais ir gultā pašam pagriezties, ka tevi kāds negroza.
Uzvilkt zeķes. Ticiet man, tas sākumā var aizņemt līdz pat stundai, abas zeķes uzģērbt un noģērbt.
Nākamais grūtais ir bikses uzvilkt. Kas tur, uzvelc un ej, bet, kad rokas ir vājas un guli gultā, atkal aiziet stunda," viņš stāstīja.
Ārsta minēto samierināšanās periodu, ka tagad dzīve būs citāda, Kalniņš pārvarējis, sākot nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, sportu. Sākumā cilājis hanteles, braucis ar ratiem, iesaistījies ratiņbasketbolā, vieglatlētikā. Ar speciāliem ratiem nobraucis septiņus maratonus.
"Sportošana nodarbina prātu, nav laika visādām muļķībām. Otrs – rehabilitācija," viņš atzina.
Nacionālā rehabilitācijas centra "Vaivari" valdes priekšsēdētāja, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, ģimenes ārste Anda Nulle atklāja:
"Neskatoties uz karsto laiku, šobrīd "Vaivaros" nav šogad ielēkušo. Un es ļoti ceru, ka nebūs. Diemžēl pieredze rāda, ka katru gadu, pēdējos gados gan samazinās šis skaitlis, bet vidēji līdz desmit jauniem cilvēkiem muļķīgas pārgalvības dēļ turpina pie mums rehabilitāciju pēc ķirurģijas, lai spētu dzīvot tālāk dzīvi riteņkrēslā."
"Katru gadu ir cilvēki, kas tomēr ir lēkuši uz galvas ūdenī, neraugies uz to, ka ir tik daudz kampaņu, runu un sarunu. Diemžēl tas turpinās," viņa norādīja.
Ārste uzsvēra, ka tam tā nevajadzētu būt. Skatoties uz citu valstu pieredzi, tādi gadījumi ir retums.
"Runājot ar savu kolēģi Dānijā, kāpēc pie mums ir tik daudz šo gadījumu, viņš teica, jā, pie mums arī bija divi gadījumi Kopenhāgenā – viens bija viesstrādnieks no Latvijas, otrs bija viesstrādnieks no Polijas," viņa stāstīja.
Ārste vērtēja, ka tas ir izglītošanas kampaņu nopelns. Tās notiek visu gadu, ne tikai vasaras periodā. Turklāt par to bieži runā skolās, bērnudārzos, runā arī ar vecākiem, jo viņi ir tie, kas rāda piemēru:
"Ir vienkārši jāieaudzina no bērna kājas tas, ka pārgalvīga rīcība ir stulbums, nevis drosme.
Un jāiemāca, ka faktiski jebkurš, ja mēs redzam, ka kāds rīkojas neprātīgi vai vienkārši neapdomīgi, ka tas ir jāaptur. Es domāju, ka šis ir varbūt sabiedrības izglītošanas un audzināšanas darbs, jo tādām traumām nav jābūt," uzsvēra Nulle.
Vienlaikus ārste norādīja uz vēl vienu būtisku faktoru – alkohola un narkotisko vielu reibums. Dati liecina, ka lielākā daļa negadījumi ir notikuši šo vielu ietekmē, kas nav apvienojama ar peldēšanu vai lēkšanu ūdenī.
