Turklāt izteikumi par grūtniecības pārtraukšanu kā izplatītu kontracepcijas metodi un vieglu izvēli esot pārspīlēti.
Pieņēmums, ka par grūtniecības pārtraukšanu parasti izšķiras vientuļas sievietes bez izglītības, ienākumiem un no sociāli nelabvēlīgas vides ir kļūdains. To apliecina 2012. gadā veikts pētījums, kas parādīja, ka Latvijā 80% sieviešu, kas pārtrauc grūtniecību, ir stabilās partnerattiecībās ar vīrieti, vecumā no 20 līdz 30 gadiem, ar vismaz vidējo izglītību un lielie daļu jau ir bērni.
Tikai piektā daļa šo sieviešu stāvoklī palikušas, jo kopā ar partneri vispār neizsargājās. Cita lieta, ka daudzos gadījumos nevēlamā grūtniecība iestājusies, jo izvēlēta nedroša izsargāšanās metode vai tā bijusi kļūdaina, piemēram, plīsis prezervatīvs.
Pētījuma autore, ginekoloģe Ilze Vīberga saka, tas vien norāda, ka
galvenais veids, kā mazināt abortu skaitu ir izglītošana tieši kontracepcijas jautājumos. Piemēram, prezervatīva plīšanas gadījumos, pat uzreiz to konstatējot, tikai 4% sieviešu pēc tam lietojušas avārijas kontracepciju. Otra lieta, kas jārisina - pieejamība. Hormonālā kontracepcija nav lēta. Daudzās Eiropas valstīs tā ir kompensējamo medikamentu sarakstā.
„Mums Latvijā šādas situācijas nav. Un tad, protams, ir jautājums, vai Latvijā sievietēm, jaunām sievietēm, kuras pašas nav materiāli patstāvīgas. Tāpat arī studentes, lai arī ir pilngadīga, vecāki apmaksā viņas mācības un tā tālāk - ko tad viņai visu laiku jāiet pie mammas un jāsaka - iedod man 10 eiro priekš vai tabletēm? Vai tēvam prasīt: paklau, varbūt tu man varētu no saviem prezervatīvu krājumiem kaut ko somā ielikt? Tās ir tādas lietas, par ko mēs it kā nerunājam,” saka Vīberga.
Ārste nesaprot, kādēļ tieši tagad diskusija par abortiem uzsākta. Turklāt tieši tādā veidā, kas sievietes situāciju nekādi neatvieglo. Kritiskākais laiks abortu skaita ziņā ar sen aiz muguras.
1990. gadu sākumā gadā tika veikti ap 40 000 abortu. 2013 gadā, kā to apliecina Slimību profilakses un kontroles centra dati - to skaits bija nedaudz virs 5000. 105 no tiem nepilngadīgām meitenēm, visvairāk vecumā no 25 līdz 29 gadiem. „Es teiktu un kā es vienmēr esmu teikusi, Latvijas sievietei, nu tādai virtuālai, būtu jādod trīszvaigžņu ordenis. Pa šiem 20 gadiem bez pilnīgi valsts atbalsta mēs esam nonākuši pie tā, ka ir samazinājies šis procedūru skaits astoņas reizes... Es nezinu, man liekas te ir skaļi jāaplaudē!” saka Vīberga.
Arī „Māmiņu klubā” norāda - problēmu Saeimā sāk risināt no nepareizā gala. Vēl nedzemdējušas sievietes saukšana par māti, vecāku iesaistīšana un obligātas konsultācijas organizācijai šķiet nepieņemamas.
„Katrā ziņā mēs uzskatām, ka sievietes ķermenis nepieder valstij un valstij arī nevajadzētu jaukties sieviešu, pāru privātajā dzīvē, obligāti liekot noteikt, ko darīt (..)
Mūsuprāt, tas risinājums būtu, ka ginekologam jābūt informētam, lai varētu ieteikt, kur griezties. Un kādai psiholoģiskai vai krīžu palīdzībai būtu jābūt pieejamai bez maksas, bet tā ir brīvprātīga,” saka „Māmiņu kluba” vadītāja Sandija Salaka.
Gan aptauju, gan ārstu novērojumi liecina, ka lielākā daļa sieviešu, kas izšķīrušās par abortu, savu lēmumu pēc ārsta apmeklējuma nemaina. Turklāt jau minētais pētījums parāda, ka 75% sieviešu vismaz ar kādu, pieņemot lēmumu, konsultējušās - visbiežāk ar partneri, draugiem vai ģimeni. Ar mācītāju konsultējās 3%, bet psihologu - 2%.
