Kā labāk dzīvot

Dārzskopībā bez kūdras neiztikt. Vai tā būs pieejama un cik maksās nākotnē

Kā labāk dzīvot

Ēd garšīgāk ar karotīti: Atbalstīt savus ražotājus un izvēlēties pašmāju produktus

Kad slikta oma ir tikai slikta oma un kad tā ir jau depresijas pazīme?

Ar pašārstēšanos depresiju neizārstēt, var kļūt tikai sliktāk. Pieredzes stāsti

Depresija var izpausties dažādi. Bieži vien cilvēki, kas saskaras ar depresiju, palīdzību sāk meklēt paši, lieto dažādas vielas, kas situāciju tikai pasliktina, un ieslīgst vēl lielākā krīzē, no kuras bez speciālistu palīdzības ārā netikt, Latvijās Radio raidījumā "Kā labāk dzīvot" atzina profesors, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Māris Taube. 

Latvijā ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7,8% Latvijas iedzīvotāju, taču līdz speciālistiem nonāk retais, stāsta profesors, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Māris Taube, kurš norādīja, ka mums visiem ir vajadzīgs slikts un labs garastāvoklis. "Tā tam jābūt, tās ir normālas reakcijas. Ja nebūtu garastāvokļa izmaiņas, tas būtu pat slimīgi," sacīja Taube. Garastāvokļa izmaiņas ir kā atbilde uz kādām dzīves situācijām, tās ir īslaicīgas un pāriet pēc notikuma beigām. Ja nomāktība ir bez iemesla un ilgst vismaz divas nedēļas, nevaram saprast, kas ar mums notiek, mums nekas neinteresē, nav prieka, – tad gan jāsāk meklēt, kas tam varētu būt par iemeslu. 

Līgas pieredzes stāsts

Depresijas paciente Līga Vološčuka atzina, ka nomāktība viņai ir bijusi jau gadu desmitiem, taču to ārstēja tikai pēdējā laikā. "Nesen esmu tam nopietni pievērsusies. Esmu stiprā latviešu sieviete, kura spēj tikt galā ar katru situāciju, un mans spēks mani ir salauzis," stāstīja Vološčuka, piebilstot, ka ir grūti apzināties un atzīt, ka kaut kas nav kārtībā, jo tev liekas, ka pēc visiem cilvēciskiem standartiem dzīvē viss ir kārtībā – ir karjera, ir darbs, ir ģimene.

"No malas jau viss izskatās ideāli. Patiesībā tā nav, ar to tikt galā, pieņemt un patiešām saprast, ka kaut kas nav kārtībā, bija liels solis, kas nāca pēc daudziem gadiem," atzina Līga Vološčuka.

Līga terapiju sāka pirms vairākiem gadiem, taču to pameta, jo iemīlējās, šķita, ka viss atkal ir kārtībā, uz kādu laiku sajutās labi. "Tas, kas man lika doties pie psihiatra, bija tas, ka iedzīvojos pārslodzē. Pārslodze manā dzīvē ir bijusi visu mūžu. Es dejoju, sportoju, bet vienmēr esmu tikusi no tā ārā.

Šoreiz iedzīvojos tik lielā pārslodzē, ka netiku no tās ārā, nespēju fiziski savākties, emocionāli. Bija smags periods, kad nekas nepalīdzēja. Tad beidzot devos pie ārsta, tas bija smags lēmums. Atzīt sev pašam, ka jāiet pie psihiatra, ir ļoti grūti," vērtēja Līga Vološčuka.

Aleksandra pieredzes stāsts

Savukārt depresijas pacients Aleksandrs atklāja, ka viņa pirmais ceļš bijusi “pašārstēšanās” ar dažādām vielām.

 "Sapratu, ka arī tas nepalīdz, tad māsīca man palīdzēja doties pie ārsta," stāstīja Aleksandrs. 

Viņš atceras, ka vecākiem bija minējis, ka nejūtas labi, stāstīja, ka neiet uz darbu, ņem slimības lapas: "Produktivitāte zuda. Iepriekš darbā savā komandā biju viens no trīs topa darbiniekiem, tad viss aizgāja greizi," turpinaja Aleksandrs. Viņam palīdzējusi māsīca, jo vecāki nezināja, kā rīkoties. Aleksandrs piebilda, ka viņa vecāki ir gados vecāki cilvēki, un tēvs joprojām neatzīst, ka depresija ir slimība, ka nevari būt vājš.

Viņš stāstīja, ka viņam esot bijis grūti to pieņemt un tam pretojies. Kad lūdzis palīdzību ģimenei, tā netika sniegta. No vielu izraisītās atkarības Aleksandrs ārstējies stacionārā. Par pieredzēto viņš stāstīja: "Atrodoties stacionārā, es biju drošībā, taču izejot ārā, man bija bail." Aleksandrs bija gandarīts, ka izdevies atteikties no vielām, bet tas prasījis smagu darbu.

Kur un kā meklēt palīdzību? 

Līgai vērsties pēc palīdzības mudinājusi situācija, kad atteikusies no alkohola: "Risinājums nāca, kad pārstāju lietot alkoholu. Tas pastiprināja depresiju, ko neārstēju. Bija sajūta, ka jāmeklē palīdzība. Ar alkoholu, ar tusiņiem, ar draugiem tas viss uz brīdi aizmirstas. Kad to pārtrauc, nevarēju vairs aizbēgt. Tad jutu, ka jāvēršas pēc palīdzības," atzina Līga Vološčuka.

Līga neslēpa, ka pirms gājusi pie speciālista, internetā meklējusi, kas ir psihiatrs, jo licies, ka tas nebūs īstais speciālists, bijuši aizspriedumi un psiholoģiski bija grūti vērsties pēc palīdzības, taču viņa atzina, ka ir pateicīga un laimīga, ka nonāca pie ārsta, kurš teica, ka centīsies palīdzēt.

"Esmu centusies pati sevi ārstēt, dažādi apspiežot savas emocijas vai radot tās. Esmu māksliniece, man vajag spilgtas emocijas, neesmu vērsusies pie vielām, bet pie alkohola. Gāju izklaidēties 4–5 reizes nedēļā, man tas likās normāli tikai tāpēc, lai liktu sev kaut ko just. Esmu pateicīga, ka noliku pie malas savus aizspriedumus un aizgāju pie ārsta," bilda Līga Vološčuka.

Depresija nav tikai nomākts garastāvoklis

Pēdējā laikā cilvēki, saprotot, ka ir slikti, pēc palīdzības dodas paši. Līga stāstīja, ka ir jāsaprot, ka depresija ir ne tikai nomākts garstāvoklis, tas rada arī grūtības koncentrēties. Viņa uzskata, ka "kādreiz ir ļoti labi, ka kāds ir blakus, kurš aizved pie ārsta vai vismaz palīdz pierakstīties uz vizīti." 

"Cilvēki tā vietā, lai vērstos pēc profesionālas palīdzības, domā, ka var sev kaut kādā veidā palīdzēt, bet tas ieved citā bedrē – var pievienoties atkarību problēmas, un tad jārisina jau divas lietas, norādīja Līga.

Depresija var novest līdz domām par pašnāvību

Cilvēks, kurš ir mēģinājis veikt pašnāvību, bieži vien var nonākt psihiatriskajā slimnīcā. Māris Taube stāstīja, ka likums paredz, ka, ja cilvēks mēģina izdarīt pašnāvību, ar tiesas lēmumu viņu var ievietot slimnīcā pret viņa gribu, taču tas neveicinās sadarbību ar ārstu. 

Taube norādīja, ka pēc pašnāvības mēģinājumiem daudz labāk ir sadarboties ar cilvēku ilgtermiņā, ambulatorā veidā, piemēram, caur dienas stacionāriem, viņam radot uzticību. Viņš uzskata, ka tādā veidā ilgtermiņa rezultāti un sadarbība būs labāka, nekā, ja cilvēks, kurš teiks, ka viss ir kārtībā, atradīsies slimnīcā, piebilstot, ka tad pastāv ļoti liels risks, ka pašnāvības mēģinājumi atkārtosies. 

"Ir jāsaprot, ka jānodrošina droša ārstēšana. Dienas stacionārs ir adekvāts – tur cilvēki strādā pie tā, lai motivētu turpināt meklēt palīdzību," norādīja psihiatre Krista Brūna. 

Māris Taube uzskata, ka pacientam svarīgi ir izveidot labu kontaktu ar savu ārstu un par to runāt, piebilstot, ka depresijas ārstēšanu 75% gadījumos valsts kompensē, taču būtu vēlams, ja atbalsts būtu 100%.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt