„Māls ir tūkstoš gadu pārbaudīta vērtība, tur nekā slikta nav. Glazūras, ko lieto podnieki, tās ir vai nu tiešām gadu simtiem jau pārbaudītas tehnoloģiski un zināmas, vai nu lieto ražotāju glazūras, kuras ir sertificētas. Man arī ir, es varu uzrādīt sertifikātu, teiksim Vācijā ražotas glazūras, kuras ir sertificētas un pārbaudītas, un es domāju, ka Vācijā it sevišķi ļoti strikti skatās uz tādiem kvalitātes parametriem. Tā ka es domāju, ka tādai ažiotāžai nav tāda iemesla,” atzīst keramiķis, „Pūdnīku skūla” vadītājs Staņislavs Viļums.
Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvis Māris Eiklons apliecina, ka sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā pārtikas inspektori, veicot pārbaudi, tiešām var paprasīt māla traukiem atbilstības deklarāciju, kurā jābūt apstiprinājumam, ka trauki atbilst visiem noteikumiem un Eiropas regulām. „No 2006. gada visā Eiropā ir prasības, ka keramikas traukam ir jābūt šim rakstiskam apliecinājumam, ka šis trauks ir nekaitīgs,” saka Eiklons.
Runa ir par smago metālu - svina un kadmija - migrācijas daudzumu keramikas traukos, kas nedrīkst pārsniegt pieļaujamo, pretējā gadījumā tiek apdraudēta cilvēku veselība. Tomēr Staņislavs Viļums apliecina, ka, ja keramiķis ir profesionāls un godprātīgs, šādu cilvēka veselībai kaitīgu vielu māla izstrādājumā nevar būt. „Ja tehnoloģiski viss ievērots, tad viss kārtībā, nekas tur pēc tam, pēc kurināšanas, pēc 1050 grādu temperatūras nekas tur nepaliek pāri. Viss ir teiksim mainījies, izdedzis, un visus tos traukus noteikti var lietot,” norāda Viļums.
Arī keramiķis Pēteris Gailums, kas savus traukus pārdod ne tikai amatnieku tirdziņos, bet arī piegādā Rēzeknes kafejnīcām, atzīst, ka māla trauku gatavošanas process izslēdz nelabvēlīgu vielu klātbūtni, tāpat māla traukiem, kas paredzēti ēdienam, tiek izmantota speciāla bezsvina glazūra, kas tiek iepirkta jau rūpnieciski ražota. „Tīri svinu pārtikas traukiem nelieto un lielākā daļa nekad nav lietojuši. Es pieņemsim lietoju to glazūru, kas ir pārtikas glazūra jeb bezsvina glazūra tieši tādiem traukiem, kas ir krūzes, krūzītes, bļodas, nu vēl terīnes - nu jebkuram iekšpusē,” uzsver Gailums.
Viņš arī stāsta, ka, lai ievērotu visus nosacījumus un varētu piegādāt māla traukus ēdināšanas uzņēmumiem, atļauju nokārtojis tepat uz vietas Pārtikas un veterinārajā dienestā un uzskata, ka Liepājas gadījums, kad institūcijas pieprasa no podnieka vēl papildus atbilstības dokumentus bez jau bez esošajām glazūras sertifikācijām, ir vairāk cilvēciskais faktors, kad ierēdņi grib nodrošināties dubultā.
Māris Eiklons, skaidro, ka prasības tomēr pastāv, un jau no 2012. gada sākuma tiek veiktas šādas pārbaudes ne tikai pārtikas uzņēmumos, kas izmanto māla traukus, bet arī uzņēmumos, kas tos ražo. Viņš arī skaidro, ka, lai pierādītu māla trauka nekaitīgumu, pēc likumdošanas nepietiek vien ar to, ka keramiķim ir sertifikāts uz attiecīgo glazūru, jāveic arī attiecīgas trauku laboratoriskas pārbaudes, kuras Latvijā nemaz nav iespējams veikt un tuvākā vieta, kur šādus izmeklējumus veic, ir Vācija.
Staņislavs Viļums atzīst, ka nav saprotama šāda attieksme pret vietējiem amatniekiem. „Bēdīgi tas, ka šiem cilvēkiem, kas darbojas, ir aktīvi, neļauj to darīt un nepamatoti reizēm neļauj darīt, protams, tās veselības kontroles PVD noteikti ir vajadzīgas, bet runa ir par kaut kādu samērīgumu,” pauž Viļums.
Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvis skaidro, ka joprojām netikšot pārbaudīti amatnieku tirdziņos un privātpersonām pārdotie māla trauki, bet, „ja keramikas ražotājs gribēs atdod savus traukus ēdināšanas uzņēmumam un traukos gatavot ēdienus, kā tagad ir pieņemts - dažādus ēdienus sildīt krāsnī un pasniegt, tur šī deklarācija būs vajadzīga.”
2013. gadā dienests plāno laboratoriski izmeklēt 11 keramikas izstrādājumu paraugus. Līdz šim izmeklētie paraugi atbilst prasībām. Tāpat dienests, pēc Māra Eiklona vārdiem, pagaidām vairāk nodarbojas ar uzņēmēju izglītošanu un konsultēšanu „mēs nekādā gadījumā negribam, sagraut Latvijas nacionālo ražošanu, bet likumdošana paredz zināmas prasības.” Viņš arī atzīst, ka pagaidām viena izeja esot māla trauku ražotājiem pieprasīt no izejvielu ražotājiem un piegādātājiem apliecinājumus, ka viņu izejvielas nesatur smagos metālus.
