Apmātība ar ēdienu. Kur slēpjas iemesli ēšanas traucējumiem?

ĪSUMĀ:

• Biežākie ēšanas traucējumi ir anoreksija, bulīmija un kompulsīva pārēšanās.
• Ar ēšanas traucējumiem biežāk slimo attīstīto valstu iedzīvotāji, turklāt cilvēki ar šādām diagnozēm nāk no labi izglītotām un materiāli nodrošinātām ģimenēm.
• Cilvēkam, kas sirgst ar ēšanas traucējumiem, raksturīgas augstas prasības pret sevi, perfekcionisms, profesionāli panākumi, bet grūtības izpaust emocijas, īpaši dusmas.
• Ēšanas traucējumi sākas agrāk, nekā tie kļūst redzami: reizēm grūtības bijušas jau pirmajā dzīves gadā, kas rada augsni konkrētas diagnozes attīstībai.
• Sociālajiem tīkliem ir negatīva ietekme uz ēšanas traucējumu izplatību, īpaši tas skar sievietes.

Problēma, kas tiek slēpta

Pēc Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem Latvijā uzskaitē ar ēšanas traucējumiem ir 7,3 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. Turklāt lielākā daļa šo cilvēku sirgst ar anoreksiju. (Salīdzinājumam: aptuveni tikpat pacientu ir ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem vai posttraumatisko stresa sindromu.)

Ēšanas traucējumi biežāki ir sievietēm, ko apstiprināja arī ārste psihoterapeite Lejniece, balstoties savā klīniskajā pieredzē un sakot, ka tikai mazs procents pacientu ir zēni un vīrieši. Turklāt pētījumos atrasts, ka sievietēm ēšanas traucējumi vērojami vienai no 100 sievietēm vecumā no 15 līdz 30 gadu vecumam. Sievietēm tos novēro četras un vairāk reižu biežāk nekā vīriešiem.

Lejniece atzina, ka “problēma ir aktuāla gan citur pasaulē, gan arī Latvijā. No tā, cik psihiatriem, psihologiem un psihoterapeitiem ir liela noslodze, var saprast, cik liela ir šī problēma – darba mums ir pilnas rokas.”

Tomēr daudzi gadījumi paliek nediagnosticēti vai palīdzība tiek meklēta novēloti, kad slimības pazīmes nevar vairs ignorēt un svara zudums ir dzīvībai bīstams. Turklāt vīriešiem palīdzības meklēšana prasa ilgāku laiku, kas saistīts ar stereotipiskām dzimumu lomām. Vīrieši tiek uztverti kā neatkarīgāki, tādi, kas tiks galā ar savām problēmām paši, kā arī ēšanas traucējumi ir “sieviešu problēma”, kas līdz ar to ir šķietami vieglāk atrisināma.

Ārste komentēja, ka “tā bieži ir maskēta psiholoģisko traucējumu grupa, jo pacientes nereti slēpj problēmu, arī ģimenes var būt neobjektīvas un laikus nemanīt traucējumus, tādējādi novēloti lūdz palīdzību.” Turklāt tad, kad pacienti vēršas pēc palīdzības, bieži jau stāvoklis ir smags ar izteiktu ķermeņa masas zudumu un citām nopietnām veselības problēmām. Tad, kad problēma jau kļuvusi acīm redzama, pacientes bieži vēršas pie citiem speciālistiem ar veselības problēmām, “kas sākotnēji netiek saistītas ar psihoemocionālām problēmām – dodas pie ģimenes ārsta, endokrinologa, ginekologa vai diētas ārsta.”

Kas īsti ir ēšanas traucējumi?

Pie ēšanas traucējumiem tradicionāli pieskaita anoreksiju un bulīmiju.

Pēdējā laikā pieaudzis ortoreksijas biežums – tā ir pārmērīga, patoloģiska koncentrēšanās uz veselīgu, “pareizu” ēšanu,

piemēram, absolūta izvairīšanās no ģenētiski modificētus organismus (ĢMO) saturošiem produktiem, mikroelementu uzskaitīšana un citas laikietilpīgas, pārņemošas domas un darbības.

Daktere Lejniece piebilda, ka “vēl ir izplatīta lēkmjveidīga, kompulsīva pārēšanās. Tā ir liela pacientu grupa, kas mēģina kontrolēt savu ēšanas režīmu un, stingros ierobežojumus neizturot, pārēdas.”

Ēšanas traucējumi - attīstīto valstu problēma

Pētnieki, kuri salīdzinājuši ēšanas traucējumu izplatību Rietumu un Austrumu sabiedrībās, apgalvo, ka Rietumos šādas diagnozes ir biežāk sastopamas, turklāt tās pat ir sešas reizes izplatītākas.

Lejniece atzina, ka, jo labāk attīstīta ir valsts, jo biežāki ir ēšanas traucējumi: “Vietās, kur cilvēkiem ir labi ienākumi un izglītība, emocionālā attīstība, iespējams, ir mazākā fokusā, jo lielāks uzsvars ir uz izdošanos un izglītību. Es arī no savas prakses varu teikt, ka pacientes, kas ir nonākušas pie manis, nenāk no slikti sociāli dzīvojošām ģimenēm. Tās ir ģimenes ar augstu izglītības līmeni un labu materiālo nodrošinājumu.”

Stāsts sākas ģimenē

Ārste īpaši uzsvēra, ka ēšanas traucējumi nerodas tikai pusaudža vecumā, kad tos sāk pamanīt, bet daudz agrāk. “Šie traucējumi rodas ģimenēs, kur vecākiem pašiem, iespējams, ir kāda psihopatoloģija. Tās var būt nedrošas, par savu svaru nepārliecinātas mammas, kuru pašu mammas, savukārt, arī ir jutušās līdzīgi. Līdz ar to tām sievietēm, kas pašas cieš no ēšanas traucējumiem, ir risks nodot šo problēmu nākamajai paaudzei,” norādīja Lejniece.

Cits svarīgs faktors ēšanas traucējumu izcelsmē ir vecāku savstarpējo attiecību grūtības un konflikti ģimenē, kā arī nespēja būt kontaktā ar savām jūtām: “Tie ir vecāki, kas nesaprot savas jūtas. Nevis tāpēc, ka viņi kaut ko nevēlas sniegt bērnam vai dara ko nepareizi, bet gan tāpēc, ka varbūt vecākiem pašiem nav pieredzes, kā izprast savu emocionālo pasauli.

Šādās ģimenēs emocionālās vajadzības mēdz palikt novārtā, primāri domājot par materiālajām vajadzībām.”

Kā trešo faktoru ārste minēja agrīnus barošanas traucējumus: “Viss, kas saistās ar ēšanu, rodas ļoti agrīnā vecumā – pirmajos mēnešos. Tā var būt priekšlaicīga nākšana pasaulē vai kāda pārtikas nepanesība. Var būt daudz iemeslu, kas saistīti ar agrīnu barošanas traucējumu problemātiku. Nereti jaunajām māmiņām ir ļoti grūti barot bērnus ar krūti un būt emocionāli klātesošām barošanas procesā.”

Cita tēma ir pāraprūpe, kad “māte ir trauksmaina, nobijusies un visu dara bērna vietā caur pārspīlētām rūpēm. Tas atņem bērnam, pusaudzim iespēju pašam nonākt līdz saviem secinājumiem un atklāsmēm.” Ārste skaidroja, ka bieži vien šādām mātēm pašām bērnībā ir trūcis rūpju, tādēļ šāda taktika ir neapzināta hiperkompensācija.

“Rezultātā jaunietēm pusaudžu vecumā ir grūti izpaust savu jūtu agresīvo daļu, tā tiek slāpēta un vērsta uz sevi destruktīvā, sev pāri darošā veidā (badojoties, pārmērīgi sportojot, lietojot caurejas vai vemšanas līdzekļus). Arī pret vecākiem šo agresīvo jūtu daļu ir grūti izpaust, baidoties no nosodījuma vai nesapratnes. Tādējādi jūtas tiek slāpētas, iekšējais konflikts aug arvien lielāks un nodara pāri ne tikai pacientei pašai, bet arī rada grūtības, veidojot attiecības. Labākajā gadījumā šo agresīvo daļu var atnest pie speciālista. Sliktākajā – uzbrūkot savam ķermenim ar drastiskām nežēlīgām manipulācijām,” ārste piebilda.

Ēšanas traucējumi ir paaudžu problēma

Daktere Lejniece atzina, ka ēšanas traucējumu problemātika neslēpjas tikai vienā paaudzē. Bieži vien bērniem un pusaudžiem ir samazināts pašnovērtējums, kas saasina problēmu loku, kas saistīts ar ķermeņa svaru. Rodas ilūzija, ka ideāls svars panāks to, ka cilvēks tiks mīlēts un pieņemts: “Diemžēl tā ir tikai ilūzija, ka tā var nonākt pie laimīgas dzīves, jo problēma slēpjas daudz dziļāk.

Iespējams, vecākiem ir bijis grūti pieņemt bērnus vai vecāku pašu ģimenēs ir bijušas pašnovērtējuma problēmas.

Tās mammas, kas atved savas pusaudžu meitas pie speciālistiem, bieži pašas ir izmisušas un diemžēl gājušas cauri savām psihoemocionālām problēmām, kas atbalsojas viņu bērna dvēselēs.”

Augstas prasības pret sevi

Ar ēšanas traucējumiem parasti slimo cilvēki ar augstām, striktām prasībām pret sevi: “Tie ir bērni, kas ir teicamnieki, tās ir balerīnas, sportistes, cilvēki, kas ir tendēti uz rezultātu.”

Ārste norādīja, ka šiem cilvēkiem sākotnēji nav raksturīgas problēmas ar darbu, mācībām vai sasniegumiem: “Viņu problēma neslēpjas darbaspējās, bet gan psihoemocionālajā pasaulē, kas viņus vajā, esot klaustrofobiskā cietumā, kurā visam ir jābūt perfekti.”

Cilvēkam ar ēšanas traucējumiem pieaugšana saistīta ar lielu trauksmi, stāstīja Lejniece: “Pieaugot būs jāuzņemas atbildība un jākļūst seksuālam, – tās ir būtiskas, sarežģītas un neizbēgamas pārmaiņas. Šis spiediens nebūt nav tikai patīkams. Paliekot bērna pozīcijā un nepieaugot, cilvēks ir atkarīgs no ēšanas vai neēšanas, vecākiem un ārstiem – tā ir atkarīgā un infantilā daļa.”

Veidojas iekšējs konflikts, jo pastāv kontrasts starp atkarīgo daļu, kas vēlas nepieaugt, un skarbajām gaidām no sevis kā no pieaugušā.

Anoreksija - sasalums, kas jāatkausē

Daktere Lejniece norādīja, ka anoreksijas un bulīmijas pacientes atšķiras ne tikai slimības izpausmēs, bet arī pēc palīdzības meklēšanas iezīmēm: “Anoreksijas pacientes ir ļoti noslēgtas, viņām ir grūti palūgt palīdzību, viņas – kā filmas “Pašportrets” varone teica – nevēlas pieaugt. Savukārt bulīmijas pacientes labāk saprot un apzinās savu problēmu. Tomēr šīm pacientēm traucējumi bieži ir ilgāk, tos ir grūtāk diagnosticēt, jo pacientes netic, ka viņām var palīdzēt.”

Tāpat atšķiras arī terapeitiskā pieeja bulīmijas un anoreksijas pacientēm. Bulīmijas pacientei ir vieglāk izveidot siltas terapeitiskas attiecības, līdz ar to “terapeitam ir vairāk manevru iespēju, kur strādāt psihoemocionāli. Ar anoreksijas pacientiem darbs ir daudz sarežģītāks, jo, simboliski runājot, slimības sasalums ir sākumā jāatkausē. Tā ir attiecību izveidošana, lai varētu palīdzēt.”

Sociālo tīklu ietekme

Sociālie tīkli, pēc ārstes domām, ietekmē gan bērnus, gan pusaudžus, gan to daļu, kas sāk atdalīties no ģimenēm. “Tas ir milzīgs sociālais spiediens, ka jābūt skaistai, ir uzsvars uz ārējo, uz centimetriem un milimetriem, visam ir jābūt perfekti. Sociālajos tīklos lielākoties viss izskatās skaisti un sterili.”

Arī zinātniskajā literatūrā ir norādes, ka sociālie tīkli veicina neapmierinātību ar savu ķermeni, salīdzināšanu, vēlēšanos līdzināties ideālajam augumam. Savukārt “Instagram” lietošana palielina ortoreksijas simptomātiku.

Konkrēti, skarbi uzskati par sievietes lomu sabiedrībā sociālā spiediena ietekmē sievieti devalvē kā personību. “Iluzors uzstādījums – ja izpildīsi šos kritērijus un būsi veiksmīgs, tievs un izdevies, tad būsi laimīgs. Aiz izmisīgas vēlmes būt laimīgai slēpjas vēlme būt pieņemtai un mīlētai.

Jāatzīst, ka nereti pacientēm ar ēšanas traucējumiem pašām ir ne tikai grūti pieņemt sevi un citus, bet arī spēja mīlēt, dot un dalīties ar savām jūtām ir stipri ierobežota. Šī problēma slēpjas bērnībā, kur paciente nav pietiekami saņēmusi siltu un pieņemošu mīlestību,” skaidroja Lejniece.

Kā sabiedrība var palīdzēt - visi kopā un katrs atsevišķi?

Ārste uzskata, ka vairāk uzmanības jāpievērš publiski runātajam un tam, kā cilvēki viens otru uzlūko. “Mums ir jāsāk pašiem ar sevi, kā mēs vērtējam sevi, viens otru, ko mēs publiski runājam, kā mēs attiecamies pret citiem. Palasiet komentārus – kāda tur ir agresija! Tā agresīvā daļa rodas no lielas bezpalīdzības. To saprotot, var palīdzēt kļūt pieņemošākiem un nebūt kategoriskiem,” norādīja Lejniece.

Esot saprotošākiem, sabiedrība atvieglo pacientu vēršanos pēc palīdzības, kas jau savā būtībā ir grūts solis.: “Būt saprotošākiem – tas skan vienkārši. Tas nav vienkārši izdarāms, īpaši, ja mūsu vērtējums ir skaidrs un konkrēts – kā, cik un kas ir “pareizi”.”

Arī pētījumos parādās šādas tendences: ēšanas traucējumi tiek vairāk stigmatizēti nekā, piemēram, depresija. Tāpat anoreksijas pacientus mēdz uztvert kā vājus, ar netīkamām personības iezīmēm, turklāt bieži vien stereotipiski uzskati nāk no ģimenēm, kas kritizē pacientus un viņu slimību.

“Varbūt arī man ir ēšanas traucējumi?”

Ārste atzina, ka sabiedrībā pastāv lielas bailes no ēšanas traucējumiem: “Vai man nav šī vai cita diagnoze?”

Svarīgi izvērtēt, cik liels fokuss tiek vērsts uz ēšanu, turklāt, ja māc šaubas, precīzi izvērtēt var speciālists. Ārste komentēja, ka “ēšana ir viena no dzīves baudām. Bet, ja to uztver ļoti konkrēti, pārmērīgi uztraucas par uzņemto pārtikas daudzumu, ķermeņa kilogramiem, centimetriem, uzturvērtību – ko ēst, ko ne, priekšplānā izvirzās kontrole. Jūtas ir grūti kontrolēt, uzņemtās pārtikas daudzumu un veidu – daudz vieglāk.

Mūsdienās ir tik daudz veidu, kā cilvēki mēģina kontrolēt, ko viņi ēd, – tostarp neskaitāmās diētas, veģetārieši, vegāni. Veģetārs vai vegāns uzturs nav problēma, ja vien tas ir sabalansēts un nāk par labu veselībai, uzsvars ir uz pacienta uztveri par savu paštēlu, ķermeni un jūtu pasauli, kas tiek izteikta caur ēšanas traucējumu prizmu. Tā ir labvēlīga augsne, kur šī problemātiskā daļa var parādīties, novirzot uzmanību no problēmas jūtu pasaules sfērā.”

Lejniece atzina, ka bieži ēšanas traucējumu atpazīšana ir grūts uzdevums. Viņa iesaka vecākiem, skolotājiem un mediķiem būt uzmanīgiem, neizteikt vērtējošus komentārus, nefokusēties pašiem uz ēšanu un svaru.

Ārste norādīja, ka, tā kā ēšanas traucējumu procesi ir sākušies agrīni un palīdzību parasti meklē pusaudžu periodā, ārstēšanas process ir ilgstošs: “Jo ātrāk ģimene pamana, ka kaut kas nav labi, un aktīvi vēršas pie profesionāļiem, jo paredzamais ārstēšanas laiks ir mazāks. Mums kā sabiedrībai ir jābūt daudz atvērtākai tam, ka cilvēkiem var palīdzēt. Taču, ja svars ir normas robežās, tas nav rūpju avots un cilvēks jūtas apmierinoši, tad atliek priecāties par dzīvi.”

Kur vērsties pēc palīdzības?

Ar ēšanas traucējumu problemātiku nodarbojas psihiatri, ārsti psihoterapeiti un uztura speciālisti. Ģimenes ārsts palīdzēs izvērtēt, kāda veida palīdzība varētu būt nepieciešama, kā arī pārbaudīs vispārējo veselības stāvokli.

Līdz 18 gadu vecumam var vērsties Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Psihiatrijas nodaļā, kur strādā Dr. Ilze Mežraupe, Dr. Ņikita Bezborodovs un citi pieredzējuši un plaša profila speciālisti komandā, kas ir īpaši svarīgi, ārstējot ēšanas traucējumus.

Vairāk informācijas par ēšanas traucējumiem var meklēt vietnēs nenoversies.lv, anoreksija.lv un ldusa.lv