Latvijā darbojas anonīmo ēdāju klubiņš, kur cilvēki sanāk kopā un apspriež savus ēšanas paradumus. Anonīmo ēdāju grupās ir noteikts 12 soļu princips, kurā cilvēks dalās, kā jūtas par šo problēmu. Viņš saņem atbalstu, un tas palīdz viņam palīdz atbrīvoties no atkarības, stāsta Rīga Stradiņa Universitātes klīniskā psiholoģe Aelita Vagale.
“Ēst ir nepieciešamība, neviens no tās nav atbrīvots, bet, tad kad es ēdu tik daudz, ka man krīt pa muti ārā - nevaru apstāties, nejūtu sāta sajūtu, skaidrs, ka cilvēks tajā brīdī dzīvo galvā. Viņš nedzird ķermeņa raidītos signālus,” atzīst uztura speciāliste Inga Pūce.
Bieži vien cilvēks fiziski zina, ka ir paēdis, bet pēc stundas atkal ēd, tad, visticamāk, tā ir atkarība no ēšanas.
“Ir grūtības atšķirt, ko es gribu apēst - vai tā ir neapmierinātība, grūtības, stress, skumjas, vientulība,” stāsta ārste psihoterapeite Inta Zīle.
Pēc palīdzības cīnīties ar atkarību, cilvēki vēršas pie psihologa. “Stresam ir ļoti liela nozīme un ēšanas traucējumi ir saistīti ar depresiju,” atzīst Vagale.
Tomēr maldīgi ir uzskatīt, ka tikai cilvēks ar lieko svaru ir atkarīgs no ēdiena, ar šo slimību sirgst arī slaidi un veselīgi cilvēki.
“Problēmas ar ēšanu var būt arī cilvēkiem, kas ārēji ir slaidi, bet kas ir tik ļoti pārņemti, lai ēstu tikai vislabāko, vistīrāko, un visu laiku skaita kalorijas, tad tā kļūst par apsēstību,” atzīst Zīle.
Atkarīgie mēdzot ēst visu un no plašā pārtikas klāsta izcelt kādu konkrētu pārtikas produktu, nevar. “Runa nav par ēdienu, runa ir par impulsu šo ēdienu ēst,” stāsta Vagale.
Tomēr uztura speciālisti ievērojoši, ka cilvēki mēdz krist galējībās, vieni grib ko sātīgu, stipru un pikantu, savukārt citi – saldu.
Saldumus gan vairāk izvēloties sievietes.
“Bailes kā emocija ir ļoti graujoša, nevienam nepatīk baidīties. Un tad saldā garša nomierina, cilvēks nav sapsihojies. Kāpēc maziem bērniem patīk saldumi? Jo viņiem zemapziņā ir bailes un viņi ļoti labi apzinās, ka ir atkarīgi no pieaugušajiem,” stāsta Pūce.
