Permakultūra pēc savas nozīmes ir cilvēku filozofisks skatījums uz dzīvesveidu - saimniekot dabai draudzīgi, saskaņā ar vidi un lietderīgi izmantot dabas dotos resursus. Kāpēc neaudzēt kartupeļus zem salmiem, ja tie pēc tam nav jāravē vai jāvago, neaudzēt dārzeņus koka dobēs vai arī kāpēc neierīkot mājas un dārza dizainu tā, lai, pieliekot vismazākās pūles, varētu gūt labus augļus?
Vārds „permakultūra” daudziem Latvijā vēl ir svešs, lai arī daudzviet pasaulē kļuvis populārs. Arī Indrai no Ikšķiles, kas ir to 18 aktīvo cilvēku vidū, kam interesē viss videi draudzīgais, tas ir kas jauns. „Galvenais ir radošums visos procesos, kas notiek,” saka Indra.
„Mēs „pāriesim” pāri un nocirtīsim visu, kas te saaudzis – usni un zāli – un turpat arī audzēsim tos kartupeļus,” - tā ir saimniekošana, kas jau sen labi zināma, skaidro pasākuma norises vietas saimniece, Ambeļu pagasta bioloģiskā zemniece un Kultūras studijas „Speiga” vadītāja Ilze Mežiniece, kas jau vairākus gadus kartupeļus stāda zem salmiem un dārzeņus koka dobēs. „Mums laukos vēl ir saglabājies nedaudz no tradicionālā dzīvesveida (..) Taču arī attīstītās valstis cenšas atrast ceļu atpakaļ pie dabas, piemēram, ekociematu veidā,” stāsta Mežiniece.
Taču permakultūra nav tikai saimniekošana dārzā, tas ir cits skats uz dzīvi un savu eksistenci, uzsver permakultūras atbalstītājs Ēriks. „Tas ir domāšanas veids (..) Tā ir gan būvniecība (..) tev kā indivīdam nav jārada atkritumi (..) Tev nav jārada papildus patēriņš, ja tu vari saimniekot gudrāk,” saka Ēriks.
Viņš pats ir rīdzinieks ir aktīvs dalīties pieredzē un idejās, kā var gudri saimniekot pēc permakultūras metodēm, gan dārzā, gan mājā.
Jo ekoloģiskāk un tālredzīgāk cilvēki dzīvos un saimniekos, jo mazāk būs jāizmato arī pašu enerģija un resursi. To vidu arī atkritumu, ko sestdien Lielajā talkā vāks, noteikti dabā būtu mazāk.
