Vakcinācija pret dzemdes kakla vēzi iekļauta imunizācijas programmās vairumā Eiropas Savienības valstu. Ģimenes ārstiem ir pienākums to piedāvāt, vecākiem – izvēlēties. Nesen šādas izvēles priekšā nonāca arī Iveta Šteimane no Cēsīm, kuras meitai apritēja 12 gadu. Tā kā vakcinēties ieteica gan ģimenes ārste, gan ginekoloģe, mamma izšķīrās par labu pirmajai potei.
„Bet kādu laiku pēc tam, lasot internetā rakstus par pavisam citu tēmu, uzdūros [rakstam] par šīm vakcīnām. Raksta izcelsmes valsts, manuprāt, bija Dānija, un tur bija atrunātas visādas baisas lietas – blakusefekti, visādas iespējamās slimības, tai skaitā neauglība… Raksts bija diezgan smags,” atceras Šteimane.
Iespējamie raksta autori lepojušies ar zinātniskiem grādiem. Un, lai gan Iveta teic, ka nemēdz ticēt katram internetā rakstītajam vārdam, izlasītais iespiedies atmiņā: „Tagad man ir nedrošības sajūta – vai es savam bērnam neesmu nodarījusi pāri ar šo poti. Rudenī ir otra pote, un es nevaru saprast, ko darīt tālāk?”
Līdzīgas bažas interneta portālos pauž daudzas mammas, netrūkst arī anonīmu padomdevēju, kas aicina nepotēties. Izskan viedoklis, ka jaunajām vakcīnām bijis pārāk īss novērtēšanas laiks un nav pietiekamas skaidrības par iespējamajām blakusparādībām.
Šīs bažas atspoguļojas arī statistikā: ja 2011.gadā sapotējās 63% 12 gadu veco meiteņu, tad pērn – vairs tikai 54%,
„Pirmām kārtām, mēs to tiešām varam saistīt ar to, ka šajā laikā ir parādījusies tāda informācija internetā, kas faktiski izskatās kā propaganda pret vakcināciju, kas nav balstīta uz zinātniskiem faktiem un mērķtiecīgi sniedz nepatiesu informāciju sabiedrībai,” norāda Jurijs Perevoščikovs, Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors.
Viņš secina, ka skepse pavada katru jaunu vakcīnu, tomēr atgādina, ka pirms reģistrācijas Eiropas Savienībā tā izgājusi stingru novērtēšanu un tiek lietota jau kopš 2006.gada.
„Šajā laikā vakcīnu ir saņēmis ļoti liels cilvēku skaits, ko var mērīt miljonos, un nav nekur parādīts, ka būtu kādas smagas komplikācijas vai sarežģījumi.
Vakcīna nesatur dzīvu vīrusu, tie nevar savairoties. Bija vēl bažas, ka jaunās vakcīnas imunitāte varētu nebūt stabila un ilgstoša, bet pētījumi, kas veikti jau pirms 10 gadiem, uzrāda, ka antivielu līmenis šīm sievietēm ir tik liels, ka garantē, ka vēl ilgu laiku viņas nebūs inficētas,” skaidro eksperts.
Turklāt laika gaitā pierādījies, ka sākotnējo trīs vakcīnu vietā pietiek ar divām. Arī Latvijā piecu gadu laikā neesot reģistrēta neviena smaga reakcija uz vakcīnu pret cilvēka papilomas vīrusu, norāda Perevoščikovs.
Latvijā pieejamas divu firmu vakcīnas ar nosaukumiem „Cervarix” un „Silgard”, no kurām valsts apmaksā pirmo. Tā aizsargā pret diviem biežākajiem cilvēka papilomas vīrusa tipiem, līdz ar to efektivitāte ir apmēram 73%.
„Ja mums ir vakcīna, kas kaut vai par 80% pasargā no iespējas inficēties ar šo vīrusu, kuram savukārt var būt ļoti neprognozējamas sekas, tad kāpēc man to nedarīt?” uzskata Rīgas Austrumu slimnīcas onkoloģe Dace Baltiņa. Viņa vakcināciju atbalsta un potējusi arī savu meitu: „Protams, mēs varam teikt – sieviete reizi gadā ies pie ginekologa un tad jau viņš šīs agrīnās pārmaiņas uzķers. Bet tās jebkurā gadījumā jau būs pārmaiņas.”
Daudzi gan uzskata, ka vakcīnai ir liels zāļu firmu lobijs un arī mediķi ir farmācijas biznesa ietekmē. „Bizness jau tas ir jebkurā gadījumā, grozies, kā gribi. Bet mērķis jau ir pasargāt sievietes no šīs infekcijas. Tāpat kā mēs vakcinējam bērnus pret Rota vīrusu. Tad jau var teikt – mans bērns vienmēr mazgās rokas un viņam tas nedraud,” spriež onkoloģe.
Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem, Latvijā dzemdes kakla vēzi ik gadu konstatē apmēram 200 sievietēm. Ar vēzi izraisošo cilvēka papilomas vīrusu var inficēties jebkura seksuāli aktīva sieviete. Lai izmaiņas atklātu laikus, ginekologs jāapmeklē ne retāk kā reizi gadā. Pašlaik gan iespēju veikt valsts apmaksātu skrīningu Latvijā izmanto vien ceturtā daļa sieviešu.
