Dabai nepieciešama uguns
Sugu dažādība veidojusies dabiskos apstākļos periodisku ugunsgrēku rezultātā. Mūsdienās šī dabiskā traucējuma ietekme mežos ir stipri ierobežota. Tāpēc tajos sugu daudzveidība ir kļuvusi nabadzīgāka. Nenoliedzami - nekontrolētai un patvaļīgai rīcībai ar uguni lielākoties ir postošas sekas un to nedrīkst pieļaut. Bet, veicot regulētas dedzināšanas pasākumus nelielās platībās, ieguvums ir gan dabai, gan cilvēkiem. Citur pasaulē šajā jomā uzkrāta gana liela pieredze.
Šogad DAP Eiropas Savienības "LIFE" programmas projektu "For-rest un NAT-Pprogramme" ietvaros plāno šo apsaimniekošanas praksi pārbaudīt Latvijā dažās aizsargājamās dabas teritorijās apmēram trīs hektāru kopējā platībā.
Kontrolētā jeb regulētā dedzināšana ir cilvēku izraisīta un kontrolēta dedzināšana noteiktā teritorijā, kas ir saskaņota ar atbildīgajām institūcijām un kuras laikā tiek veikti visi nepieciešamie drošības pasākumi.
No uguns atkarīgās dzīvotnes un sugas ir grīņu sārtene, Bohēmijas gandrene, zaļā vārna un krāšņvabole
Dabā pastāv ekosistēmas un sugas, kas atkarīgas no uguns ietekmes, bet kuras mūsdienās lielākoties pieskaitāmas pie izzūdošām un apdraudētām. Tā, piemēram, arī Latvijā sastopamais meža tips – grīnis veidojies dedzināšanas un noganīšanas rezultātā. Grīņu mežu simbols,ļoti reti sastopamais augs – grīņu sārtene - ir lielā mērā atkarīga no degšanas radītajiem apstākļiem.
Arī Latvijā tikpat kā izzudušo putnu sugu – zaļo vārnu vismaz daļēji var saukt par ugunsputnu. Dzīvesvieta, kur tā Latvijā vēl sastopama un kas acīmredzami norāda tai vispiemērotākos apstākļus, ir Garkalnes meža degumu apkārtne.
Iespējams, spilgtākais augu valsts piemērs ir Bohēmijas gandrene, kas izplatās meža degumos otrajā vai trešajā gadā pēc ugunsgrēka, jo sēklu dīgšanai ir nepieciešama noteikta uzkarsēšana līdz temperatūrai, kādu dabiskos apstākļos mūsu klimatiskā joslā grūti sasniegt. Taču degumi ir nozīmīgi ne tikai augu sugām. Tā, piemēram, degumu krāšņvabole savu mītni rod tieši zem degušas priežu mizas.
Regulētā dedzināšana un tās pozitīvā ietekme
Daudzviet pasaulē, piemēram, Skandināvijas valstīs kontrolētā jeb regulētā dedzināšana tiek plaši izmantota īpaši aizsargājamo teritoriju apsaimniekošanā bioloģiskās daudzveidības atjaunošanas un uzturēšanas nolūkos. Sadegot biezajam sūnu slānim un apdegot koku stumbriem, izveidojas retām sugām nepieciešamie apstākļi un palielinās dažādu sugu daudzums.
Arī Latvijā kopš 2009.gada Ādažu militārajā poligonā kā virsāju apsaimniekošanas metodi izmanto tieši kontrolēto dedzināšanu.
Veicot kontrolēto dedzināšanu, nepieciešams ievērot daudzus un dažādus nosacījumus. Piemēram, jāizvēlas piemērots dedzināšanas laiks un biežums, šādi dedzināšanas pasākumi veicami tikai zinātnieku un ekspertu vadībā un kontrolē, iepriekš veicot rūpīgu izpēti par uguns ietekmi uz konkrēto apgabalu.
Fotogalerija: Ē.Kļaviņa
Uguns loma cilvēces pirmssākumos
Krietnu laiku vēl pirms cilvēka pastāvēšanas ugunij dabā ir bijusi ļoti būtiska nozīme. Piemēram, periodiska uguns klātbūtne ir dabisks process stepēs un savannās, kur pastāv dažādi zālāji, dabiska parādība ir bijuši un joprojām ir mežu ugunsgrēki.
Ir liecības, ka līdz ar cilvēces rašanos uguns bijusi viens no pirmajiem instrumentiem jeb paņēmieniem, ko pirmatnējais cilvēks izmantojis, lai iekoptu sev lopu ganību vietas vai kultivētu dažādas augu kultūras. Ar uguns palīdzību atbrīvota meža zeme no kokiem un sagatavota labības sēšanai. Arī Eiropas mežu zonā uguns ir bijusi neatņemams dabas izmantošanas un apsaimniekošanas līdzeklis cilvēku rokās kopš viņu ienākšanas. Latvijā uguns kā apsaimniekošanas līdzeklis regulāri izmantota vismaz jau kopš līdumu zemkopības rašanās, taču cilvēku atmiņas ir maz saglabājušas stāstus par uguns izmantošanu mežu apsaimniekošanā.
Par uguns ekoloģiju, kas Latvijā varētu būt tabu jeb aizliegtā tēma, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāstīja arī Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta direktors, bioloģijas doktors Viesturs Melecis.
