Lielajā talkā viena no iecerēm ir pievērst uzmanību ūdeņiem. Sarkandaugavas upi daudzi vairs neuztverot kā upi, bet gan piesārņotu „smirdupīti”, lai gan vēl 60.gados tā bijusi gana plata un iedzīvotāji tajā peldējās un ziemā slidoja. „Ar talku gribam pievērst uzmanību, gribam atgriezt upi atmiņā, parādīt to, ka šie ūdeņi ir un nekur nav aizgājuši. Sarkandaugava ir viena no ūdeņiem, kuru ļoti vienkāršām metodēm vēl varam atgriezt atpakaļ,” atzīmēja ainavu arhitekte.
Lai to panāktu, talkā iecerēts attīrīt krastmalas no krūmiem, paverot ūdensspoguli pat, ja tas ir piesārņots. Tāpat plānots stādīt viengadīgos augus, kas var veikt augsnes attīrīšanu. „Sarkandaugava bijusi industriālais rajons jau vairāk nekā 200 gadus un nekontrolēti visu laiku piesārņota,” sacīja Rukšāne.
Vērtējot kopumā Rīgas publisko telpu, ainavu arhitekte atzina, ka tā ir skumjā stāvoklī. „Daudzi saka – jā, Rīga ir zaļa, bet tad mēs padomājam, vai mums ir nācis kāds jauns parks klāt simts gados. Man ir jāsaka, ka situācija ir skumja, jo praktiski nekas nav nācis klāt. Mēs esam kaut ko mēģinājuši pēdējos divos- trīs gados, radušies impulsi, lai veidotu jaunus parkus, jaunas zaļās teritorijas, bet līdz šim mēs vairāk vai mazāk esam dzīvojuši uz vecajām vērtībām,” skaidroja Rukšāne.
Lielā talka esot bijusi arī impulss Everesta sakārtošanai: „Tas impulss, kas nācis no Latvijas ar Lielās talkas kustību, ir iekustinājis arī citas talkošanas kustības.” Tāpat Rukšāne skaidroja, ka nepieciešams laiks, lai situācija mainītos, tā piemēram, Ventspils, kur, sakopjot teritoriju, bija vajadzīgi vismaz septiņi gadi, lai cilvēki pārstātu demolēt un lauzt soliņus.
Jau ziņots, ka sestdien Lielajā talkā kopumā plānots sakopt vairāk nekā 200 tūkstoši vietu. Tiesa talkas mājaslapā pieteikto sakopjamo vietu skaits ir ievērojami lielāks. Turklāt nu jau svarīgi ne tikai savākt izmētētos gružus, bet arī labiekārtot degradētās teritorijas.
