Diviem cilvēkiem var būt vienādi dziļa depresija - viens apsver beigt dzīvi, otram tas pat nenāk prātā. Tas, vai depresija noved līdz pašnāvībai, atkarīgs no blakus faktoriem.
Psihoterapeits Māris Taube, kurš ikdienā strādā ar depresijas pacientiem, min piemēru - vientuļam vīrietim ap 40, kas nedaudz lieto alkoholu, smagas depresijas gadījumā risks atņemt sev dzīvību būs lielāks nekā tikpat depresīvai reliģiozai trīsbērnu mammai, kura izjūt lielāku atbildību. Pat ja cilvēks nonāk uz pašnāvības sliekšņa, "Germanwings" pilota gadījums ir rets un netipisks.
"Pašnāvība tomēr ir - arī pie depresijas - intīms pasākums, kad cilvēks pamatā nodara pāri sev. Retas reizes ir, kad viņš paņem līdzi kāda cita cilvēka dzīvību - tā saucamās slepkavnieciskās pašnāvības. Bet tad tie parasti ir cilvēki, kurus viņš pazīst, pret kuriem viņam ir kaut kāda negatīva attieksme, agresija. Tie var būt kādi tuvinieki, bijušie darba devēji, skolotāji. Bet šajā gadījumā viņam nebija sakara ar 150 cilvēkiem. Es nedomāju, ka viņš vispār aptvēra tajā brīdī vai domāja, ka viņš tagad nogalina tik daudz cilvēku," skaidro Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra aprūpes centra "Veldre" vadītājs Māris Taube. Viņš arī pieļauj - tā varēja būt arī spontāna rīcība, nejaušas iespējas izmantošana.
Latvijas Psihoterapeitu biedrības valdes locekle Maija Ozoliņa-Molokailima uzskata - pilota rīcību nevar skaidrot vienkāršoti. Viņasprāt, šeit var būt runa jau par citām psihiatriskām diagnozēm: "Depresija kā tāda vien nenorāda, ka cilvēks var iet uz šādu soli. Tas jau ir tāds izmisuma solis. Tā ir nespēja risināt savas iekšējās problēmas - vai tās ir bijušas kaut kādas mazvērtības problēmas vai neapmierinātība, ka nespēj savu potenciālu realizēt. Tie ir tikai minējumi. Es nevaru uzstādīt diagnozes. Es nevaru teikt, ka šis gadījums sasaucas ar pārējiem cilvēkiem, kas cieš no depresijas."
Diagnozi nedrīkstētu demonizēt caur šādiem ekstrēmiem gadījumiem. Mūsu sabiedrībā cilvēkiem jau tā ir grūti atzīt depresiju un vērsties pēc profesionālas palīdzības. "Tā ir milzīga, simtiem gadu ilga problēma - aizspriedumi pret psihiatriju un pret to, ka man kaut kas var nebūt kārtībā ar galvu. Ipaši vīriešiem. Tas ir lēnā garā jāmēģina mainīt un to psihiatrija cenšas darīt," pauž Māris Taube.
"Kāpēc nebaidīties no psihoterapijas? Tad jāprasa - kādēļ baidīties? Psihoterapeiti nav tie, kas var kaut ko ļaunu izdarīt cilvēkam. Arī ar depresiju sirgstošiem cilvēkiem var tikai palīdzēt risināt viņu iekšējās problēmas," saka Maija Ozoliņa-Molokailima.
Māris Taube norāda - pēdējo 25 gadu laikā psihiatrija spērusi milzu soļus uz priekšu un palīdzēt ir iespējams absolūti lielākajā daļā gadījumu.
