1. Vai jebkurš vardarbīgs nodarījums ir saistīts ar psihisku slimību?
Artūrs Utināns: No psihoterapijas viedokļa vardarbībai, piemēram, sievas piekaušanai, vienmēr būs psihodinamiska diagnoze, bet no psihiatrijas viedokļa – ne vienmēr. Ja cilvēkam ir murgi, piemēram, nepamatota greizsirdības iedoma par neuzticību, tad psihiatrs diagnosticēs šizofrēniju, māniju vai paranoju. Ja cilvēks ir agresīvs, tad psihiatrs var diagnosticēt antisociālas personības traucējumus, emocionāli nestabilas personības traucējumus vai narcistisku personību. Tādā gadījumā uzbrukums sievai būs daļa no lielākas problēmas. Bet
vienkārši agresija, tādas diagnozes nav.
Psihoterapijā ir diagnoze – afekta nesavaldīšana, bet psihiatriskajā klasifikācijā tādas diagnozes nav. Bērnu psihiatrijā gan ir brāļu un māsu agresivitāte.
Par pētījumu "Psihiatrijas krēslas zona"
Pētījumu Psihiatrijas krēslas zona kopīgi īstenoja seši žurnālisti no Latvijas Radio, Latvijas Avīzes, portāla Tvnet, aģentūras LETA, laikraksta Bauskas Dzīve un žurnāla Ir, to vadīja RSU asociētā profesore Anda Rožukalne un finansiāli atbalstīja ASV vēstniecība Lietuvā.
Viena no psihoterapijas diagnozēm ir narcisms. Jāatšķir dažādi narcisma paveidi. Ir veselīgais narcisms, kas piemīt visiem: visiem patīk, ka viņu slavē, un nepatīk, ka kritizē. Bet diagnozē “narcistiskas personības traucējumi” ietilpst tādi kritēriji kā augstprātība, uzpūtība, narcistiska agresija, kad cilvēks tiek kritizēts, skaudība pret citu veiksmi. Šī diagnoze gan atbilst Amerikas psihiatrisko diagnožu klasifikācijai.
Eiropas klasifikācijā ir paranoīda personība, un ir citi precizēti personības traucējumi. Norvēģijas masu slepkavam Bēringam- Breivīkam bija diagnoze – citi precizēti personības traucējumi – narcistiskas personības traucējums. Tajā var iekļaut dažādus stāvokļus, arī “pasīvi agresīvi personības traucējumi”, vai mazohistiska, sadistiska personība.
Atsevišķi diagnostikā tiek izdalīts suicīds, kas pieskaitāms pie depresijas. Tās ir situācijas, kad cilvēkam ir suicidālas domas vai suicidāli plāni. Pastāv demonstratīvie suicīdi, lai izpelnītos uzmanību vai izvairītos no tukšuma sajūtas, piemēram, sevi dedzināt, sev iegriezt. Tā ir diagnoze – emocionāli nestabila personība. Šie cilvēki var būt vardarbīgi arī pret citiem. Kāpēc emocionāli nestabils – viņš brīžiem ir priecīgs, brīžiem apvainojies, dusmīgs, brīžiem sāk graizīt vēnas, pēc tam viss ir kārtībā, visiem liekas, viss būs labi, pēc tam atkal mainās garastāvoklis.
Psihiatrisko diagnožu spektrs ir diezgan plašs. Teiksim, murgu pacienti. Viena daļa, kas var kļūt vardarbīgi, ir šizofrēnijas slimnieki, kam ir murgi vai halucinatoras balsis.
Mēs reti runājam par reliģisko agresivitāti, tā ir saistīta ar psihiskām saslimšanām vai psihiskiem traucējumiem. Kāpēc jaunieši aizraujas uz radikālo islāmu?
Var būt arī depresijas problēmas, cilvēks var būt dusmīgs uz sabiedrību, var būt pārņemts ar islāmu. Reliģija spēlē lomu, kad cilvēks identificē sliktos un tai vajag, lai sliktie tiktu sodīti. Tā sistēma ir tuva murgu sistēmai, jo murgainais pacients, kam ir šizofrēnija, viņš uzskata, ka, teiksim, kāds pieder mafijai, ka tā sazvērējusies ar kaimiņiem un grib viņu noindēt, lai dabūtu dzīvokli. Šos murgus var ārstēt ar neiroleptiskajiem preparātiem. Bet realitāte ir tāda, ka radikāli reliģiskus pieņēmumus jau neārstē ar neiroleptiķiem. Tikai tad, ja psihiatrs diagnosticē murgainus reliģiskus uzskatus, var pielietot neiroleptiskos preparātus.
Vēl ir viena pacientu grupa, kuru diagnoze ir obsesīvi kompulsīva personība. Viņi kļūst agresīvi, ja dzīvoklī nav kārtības vai tīrības, vai nav kaut kā viņam svarīga.
Agresivitātē svarīga ir aizvainojamība ar atriebību. Katrai atriebībai pamatā ir aizvainojums. Ir cilvēki, kuri dziļi pārdzīvo aizvainojumu. Nereti viņi ir agresīvas narcistiskas personības. Piemēram tas pats Bērings-Breivīks, viņam pirmā diagnoze bija paranoīdā šizofrēnija. Viņam bija murgi par templiešu brālību, islāmu Eiropā, ka viņš to glābs un tie citi ir nodevēji. Sākumā tika diagnosticēta murgainās šizofrēnijas forma. Par to bija sabiedrības sašutums, ka Breivīku grib pataisīt par nepieskaitāmu. Otrā psihiatru ekspertīze viņam diagnosticēja narcistiskas personības traucējumus.
Otra grupa cilvēku, kas var būt vardarbīgi, ir alkohola vai narkotiku atkarīgie.
Psihiatre: Atkarīgajiem ir divu veidu psihozes, tā saucamie delīriji. Tā var būt atkarīgam cilvēkam, kad viņam rodas abstinence no atturēšanās. Vai arī tiem, kuri nav atkarīgi, bet kuri lieto pārmērīgi, pārdozē, un tad viņiem ir psihozes. Tad ir halucinācijas, graujošas, postošas, jo viņiem rādās, ka viņiem uzbrūk, ka viņi ir apdraudēti. Viens pacients tādā delīrijā bija divus bezpajumtniekus uzšķērdis, zarnas izkāris pa krūmiem... Kad delīrijs pārgāja, tad viņš saprata, ko izdarījis.
Ja atkarīgais psihozē izdarījis noziegumu, viņš nonāk psihiatru ekspertīzē. Bet viņus nav kur ārstēt, jo atkarības neārstē piespiedu kārtā.
2. Kas izraisa atkarīgu cilvēku agresivitāti?
Artūrs Utināns: Smadzeņu pieres daivā, kas mums ir visjaunākā, ar ko mēs atšķiramies no pērtiķiem, mums atrodas lēmumu pieņemšanas centrs, ilgtermiņa plānošana, morāle, kas vērsta pret sevi. Alkohola ietekmē šī smadzeņu daļa cieš pirmā. Kāpēc kautrīgs cilvēks alkohola ietekmē atbrīvojas un kauns pāriet? Tāpēc, ka samazinās morālā vērtējuma daļa, kas palīdz kontrolēt sevi. Savukārt dziļākie smadzeņu centri, kuros ir agresivitāte, atbrīvojas. Tāpēc
alkohola ietekmē dzērāji vienmēr sakaujas, sastrīdas, apvainojas viens uz otru. Piemēram, alkohols kaunu noņem, bet aizvainojumu pastiprina.
Ir atšķirīgi iedzērušu cilvēku tipi. Tips, kas stipri iedzēris, kļūst jautrāks un komunikablāks un pēc tam aiziet gulēt. Otrs tips, kas iet meklēt piedzīvojumus – kauties, kaut kur ielīst, veikt “varoņdarbus”. Šī tipa cilvēki nomierinās, kad smadzenes galīgi atslēdzas, viņi tieši to arī meklē, viņiem tā ir kā relaksācijas metode, kad stresa dēļ vajag pilnībā atslēgt smadzenes. Kad viņš guļ, pilnībā atslēdzies, piedzēries, tad viņam pāriet stresa sajūta. Agresīvajam tipam, ja sākas hroniska alkoholisma fāze, tad agresivitāte, aizvainojamība un greizsirdība pastiprinās.
Narkomāniem darbojas cits mehānisms. Viņiem abstinences sindroms ir daudz sāpīgāks nekā alkoholisma gadījumā, un narkomāns uzbruks citiem tādēļ, ka viņam vajag naudu, lai iegūtu nākamo narkotiku devu. Ciešanas padara agresīvu.
Arī alkoholiķiem tas raksturīgi, viņi ir neapmierināti, bet polšam naudu jau vienmēr atradīsi un ne visi grib dzert daudzas dienas pēc kārtas. Ar narkotikām tā nevar, nākamajā dienā atkal vajag devu. Deva maksā daudz dārgāk nekā alkohols, tāpēc narkomāns iet laupīt, tā ir cita agresijas forma.
3. Kā atpazīt, vai cilvēks var kļūt bīstams sev un apkārtējiem?
Psihiatre: Ja ir afekts, tad psihisku slimību atpazīt ir viegli, jo pacients ir hipermaniakāls vai uzbudināts, vai viņa idejas atspoguļojas uzvedībā... Tad jebkurš cilvēks redzēs, ka nav labi.
Bet tie psihiskie traucējumi, ko afekts nepavada, parasti ir saistīti ar kaut kādu, jau izveidojušos murgu sistēmu. Tas uz āru neizpaužas, ja cilvēks, protams, nerīkojas saskaņā ar saviem murgiem, piemēram, izjauc grīdu, jo ir pārliecināts par kāda starojuma iedarbību, novērošanas aparatūru un tamlīdzīgi. Ja viņš to nedara, tad
bieži vien slimība attīstās gadiem ilgi un neviens to nepamana.
Kas liecina par psihisku slimību? Tās ir nevis domas, bet pilnīgi nekoriģējama pārliecība, ka kaut kas notiek. Piemēram, bija viens gadījums, ka viens cilvēks 20 gadus uzskatīja, ka sieva viņu krāpj. Viņš domāja, ka sieva ir saistīta ar kaut kādiem spiegiem, tad viņš saprata, ka viņa viņu indē. Viņš sāka darīt visādas interesantas lietas, piemēram, sāka atsevišķi ēst. Nu viņi strīdējās, viņš teica, ka tu man esi neuzticīga, sieva teica, ka tā nav, viņš viņu arī iekaustīja reizēm, bet sieva domāja, ka tas greizsirdības dēļ.
Visu to laiku viņš strādāja par mikroautobusa šoferi, ļoti labi strādāja. Slimība attīstās pamazām. Viņš taisījis visādas “māņu cilpas”. Piemēram, noliek kafijas bundžu, no kuras dzers kafiju, bet no tās nedzer, jo sieva tur kaut ko var piebērt. Viņš no neīstās bundžas atbēra kafiju izlietnē, lai izskatās, ka tā tiek dzerta. Kādā dienā viņš to kafiju iedzēra un viņam palika nelaba dūša. Tad vīrs pateica sievai, aizbrauksim uz mežu, pastaigāsim, parunāsim... Un tad viņš viņu briesmīgā veidā nogalināja. Es viņam jautāju, kāpēc viņš nešķīrās, viņš teica, “es gribēju redzēt, ar ko tas beigsies”.
Nereti šizofrēniskais process sākas pamazām kā pārspīlētas idejas par tīru gaisu, veselīgu ēšanu, tad pāraug nekoriģējamos murgos, pārņemot visu vai daļu psihisko procesu.
Tādi pacienti dzīvo it kā divās realitātēs un atsevišķās jomās var darboties netraucēti. Kāds vīrietis bieži mainīja dzīves vietas, jo uzskatīja, ka gaiss nav tīrs, citur slikts ūdens, citur troksnis vai elektrības vadi tuvu. Viņš iegādājās kārtējo dzīvokli, bet apakšējā stāva kaimiņš iemūrēja savā dzīvoklī krāsni. Mūsu pacients “saprata”, ka nāk indīgi dūmi, jo ābelēm trešā dienā nobira ziedi un māte noģība. Viņš organizēja pārbaudes, kurās nekonstatēja pārkāpumus. Pacients piedāvāja kaimiņam naudu jauna skursteņa būvei, bet kaimiņš sacīja, lai liek viņam mieru. Tad pacients iegādājās ieroci un dabūja tā glabāšanas atļauju. Norunāja tikšanos, lai it kā salīgtu mieru. Šajā reizē viņš kaimiņu nošāva. Šis vīrietis nekad nebija nonācis psihiatru redzeslokā, viņam bija augstākā izglītība, viņš strādāja līdz brīdim, kad veica murgaini motivētu slepkavību.
Šie slimnieki ir ne tikai emocionāli auksti, viņi ir neadekvāti, viņiem iztrūkst vai nivelējas ne tikai smalkas emocijas, bet arī tās, kas viņiem ir, mēdz būt nesamērīgas. Viņi var šausmīgi pārdzīvot par kaķi, kas gājis bojā, bet tajā pašā laikā var izdarīt tādas lietas. Tās ir slimības izraisītas personības izmaiņas.
4. Vai tuvinieki var pamanīt, ja psihiska slimība sākas bērnībā, jaunībā?
Psihiatre: Jauni cilvēki - ap sešpadsmit, ap astoņpadsmit gadiem - uzmanīgi jāvēro, vai nav garastāvokļa svārstības. Tādas var būt, ja ir kāds iemesls, - nelaimīga mīlestība, neveiksme, konflikts... Es runāju par garastāvokļa svārstībām, ja jaunietis bez iemesla kļūst apātisks, neko nedara, nekur neiet, nerunā, izmainās. Tādiem pusaudžiem, jauniešiem sākas tā saucamā metafiziskā intoksikācija. Parādās intereses, kādas agrāk nekad nav bijušas, pilnīgi atrautas no reālās dzīves. Piemēram, jaunietis visu savu laiku, visu enerģiju patērē tam, lai kaut ko pētītu, kas sen jau ir izpētīts.
Bija kāds, kurš caurām dienām sēdēja un skaitīja kalorijas gaļas gabalā, ja viņš izvārītu tādu zupu un tādu zupu, viņš bija pilnībā ar to pārņemts... Varētu būt, ka tas ir sākums slimībai.
Nereti saslimuši jaunieši sāk slikti mācīties, saka, ka nevar... Sēž stundām un galva nestrādā, domas nedarbojas... Viņi bieži ir centīgi... Kāds spožs matemātikas talants 19 gadu vecumā caurām dienām studēja 6.klases matemātikas grāmatu, viņš teica: “Man vajag tikt pie sākumiem, es nevaru saprast, kā tas viss sācies...”.
Psihiskas slimības ietekmē strauji mainās intereses. Pēkšņi kāds, kas strādā, mācās, mīl meitenes, iet uz klubiem, kļūst ļoti ticīgs, parādās neparastas intereses. Protams, ļoti priecīga ir mamma un tēvs, ka viņš tik labs, palīdz veciem cilvēkiem, ar visiem sveicinās, iet uz baznīcu, dod naudu baznīcai, cik viņš tagad brīnišķīgs. Bet tas ir kaut kā sākums, kas var beigties ar psihozi... Jauniem cilvēkiem psihiski traucējumi sākas ar mācīšanās, domāšanas grūtībām, garastāvokļa svārstībām, uzvedības izmaiņām.
Vēl jāpievērš uzmanība tādiem bērniem, kas aug kā vienpatņi, jau bērnībā nespēlējas. Viņš sēž, knibinās kaktiņā. Reizēm, kad jautāju vecākiem, kāds viņa bērns bija bērnībā, viņi saka: “Viņš bija brīnišķīgs, viņu neredzēja, nedzirdēja, viņš bija tik paklausīgs, ko deva, to ēda, viss bija labi...”
Šizofrēnijas ar murgiem sākas vēlāk, ap 30 gadu vecumu.
5. Kad psihiatri nosaka diagnozi, vai ārsti izstāsta, kā var tas izpausties, ja viņš zāles nedzer, ka tas var būt bīstami tuviniekiem?
Psihiatre: Protams, ka to stāsta. Bet problēmas var rasties, jo pacientam ir tiesības saņemt visu informāciju par sevi.
Piemēram, atnāk sieva vai māte un stāsta, kā viņš mājās uzvedies. Bet slimniekam ir tiesības saņemt savu veselības dokumentu kopijas, kuras satur ziņas par trešajām personām, tuvinieku sniegto informāciju. Tāpēc tagad ārsts to pieraksta tā, lai slimnieks nevar šo informāciju identificēt un vērsties pret tuviniekiem.
Tuvinieki, kas stāstījuši par pacientu, vēlāk iebilst pret to, ka šo dokumentus dod slimniekam. Bet viņam ir tiesības, daudzi neatzīst, ka viņi ir slimi, nav kritiski pret sevi...
Šizofrēnijas slimniekiem likumsakarīga ir vēsa vai pat naidīga attieksme pret ģimenes locekļiem, labāk saprotas ar svešiem.
6. Kā var skaidrot gadījumus, kad, ierodoties policijai vai neatliekamajai palīdzībai pie afektā esoša pacienta, pacients ir mierīgs, un viņu tad neievieto slimnīcā?
A. Utināns: Tā var būt. Mainās afekts, cilvēks sabīstas un iestājas cits prāta stāvoklis. Radinieki bezspēcīgi, tas ir milzīgs slogs dzīvot ar viegli aizkaitināmu psihiski slimu tuvinieku.
Lai palīdzētu saslimušo radiniekiem, ir jauna metode - “open dialog” sistēma, kura paredz strādāt ar pacientu ģimenēm. Radinieki nenojauš, kā paši saslimušo provocē. Piemēram, negrib ar viņu sarunāties, vai slimnieks izsakās par politiku, kā nu viņš māk, un mājās kāds atbild, - ai, nu, nerunā muļķības! Slimnieks pēc tādas sarunas jūt aizvainojumu, kļūst uzbudināts, radinieks izsauc policiju, bet slimnieks saka - viņi mani apvainoja. Rietumu valstīs izpētīts, ka
cilvēks, kļūst dusmīgs, kad viņu nevis uzklausa, bet liek iedzert zāles; tas viņu aizvaino vēl vairāk.
Pirmkārt, viņa viedokli neuzklausa un tagad liek ņemt zāles, kāpēc radinieks pats neņem zāles?! Tā ģimenes locekļi ātri sastrīdas. Ģimenes terapija tam var palīdzēt, iemācot sarunāties, reaģēt uz šādiem slimniekiem. Pētījumos to sauc par “expresed emotion” pieeju, jo šajās ģimenēs ir augsts konfliktu līmenis, tas jāpārvērš par dialogu, jāpiekrīt slimajam, nevajag iebilst, bet uzklausīt. Tas ir jāiemācās.
Nonākot slimnīcā, pacients ātri nomierinās, tur medmāsas nediskutē, tur viņš izsūdz bēdas, viss ir kārtībā. Ko darīt tālāk, rakstīt ārā? Viņš nonāk mājās un trīs četras dienas paiet mierīgi, tad atkal ir konflikts. Var būt visādas problēmas – nekārto istabu, nemazgā traukus, mamma sāk viņu zāģēt, viņš atkal uzbudinās. Mājinieks saka, tu esi uzbudināts, paņem zāles. Viņš saka, ko tu mani zāģē, nezāģēsi, nebūšu uzbudināts. Bet pacients jau nemāk paskaidrot, viņš vienkārši uzbudinās un atkal jāsauc ātrā palīdzība.
Tā ir kompleksa problēma, kā atrast pareizās ārstēšanas metodes. Kognitīvā terapija arvien vairāk tiek izmantota, kurā iemāca apzinātību, apzināties savas emocijas. Pacientiem jāiedod iemaņas, kā to izdarīt. Bet nav ideālās metodes un arī ideāli medikamenti nepastāv.
Ir slimnieki, kam palīdz psihoterapija. Piemēram tiem, kam ir balsis, psihoterapija var palīdzēt neklausīt balsīm, iemācīt atšķirt, kad tā ir balss un kad patiesība. Tas ir grūti, jo viņš to balsi dzird tikpat reāli kā manu balsi. Pie manis terapijā nāca pacients ar invaliditāti, šizofrēnijas pacients, kas bija skolā ļoti stipri apsaukāts. Ar šiem pacientiem tas notiek ļoti bieži. Viņam bija balsis – kaimiņiene aiz sienas saukā viņu pa muļķi. Uzdevums bija iemācīt atšķirt, kad kāds reāli ar viņu runā, kad tās ir tikai balsis. Ja ir kāds fona troksnis, viņš dzird lamu vārdu. Piemēram, viņš iet no kabineta ārā un es attaisu logu, viņš pagriežas un jautā – tas tiesa, ka jūs tikko padomājāt, ka es esmu debils? Es dzirdēju, ka jūs aiz muguras pateicāt, ka esmu debils. Es teicu, nē, ka es tā nedomāju, tā bija balss. Viņš bija pieņēmis, ka balsis viņam ir, bet nezināja, kurā brīdī tās ir. Bija gadījums, kad viņš iestājās vakarskolā un viņam likās, ka arī tur viņu apsaukā - debils, debils, debils. Mēs sākām analizēt, kā atšķirt, vai tā ir vai nav.
Es viņam stāstīju, kas ir balsis. Tās balsis, pirmkārt, ir atmiņas no tā, kā apsaukāja skolā. Atkārtot vienu un to pašu vārdu daudzas reizes pēc kārtas, to dara tikai bērni. Tā ir viena metode, kā atšķirt balsi. Otra lieta, tikai bērni var apsaukāties bez iemesla, konkurējot.
Pieaugusi sieviete apsaukāsies, ja esat viņu apvainojis, citādi viņa tā neteiks. Slimniekam visu laiku bija sajūta, ka viņu aprunā. Ja viņam liekas, ka viņu apvaino, viņš uzbruks.
Vispār balsis bieži nāk no paša iekšējās morāles. Kāpēc jūs sauc par debilu, es jautāju, kāpēc nesaka, ka esat malacis. Viņš domā: man 36 gadi, vīrietis spēka gados, gandrīz divus metrus garš, mamma pensionāre, es caurām dienām kvernu mājās, tāpēc kaimiņiene mani nosoda un sauc par debilu.
Kā man viens alkoholiķis teica, glābiet no balsīm, kas mani sauc par alkoholiķi! Bet viņš pats to sev saka, tā ir pret sevi vērsta morāle, kuras vārdā skan balsis. Protams, to kādreiz teica viņa sieva, kas varbūt viņu atstāja. Bet tas ir nosodījums, cilvēki šo nosodījumu internalizē un viņi sāk spriest par sevi par savu uzvedību - esmu mammai uz kakla, nestrādāju. Pamazām pacients sāk saprast, ka balsis nāk no morāles. Ja mani nelamā cilvēki, tad kas mani lamā? Tā ir mana morāle.
Tad ir jautājums, kā diskutēt ar savu morāli, ka par to drīkst spriest. Vai morāle nav pārāk kategoriska, jo tā nav nekas vairāk kā smadzeņu programma. Vainas apziņa var būt nepamatota. Agresiju izraisa ar morāli saistītas emocijas – aizvainojums, dusmas, nicinājums, greizsirdība, riebums.
Ja mēs definējam morāli tā: morāle ir spriedums par uzvedību, vai uzvedība ir laba vai slikta, ļauna, grēcīga, egoistiska vai altruistiska. Ja es spiežu par sevi, tas ir morāles spriedums pret sevi – es esmu mammai uz kakla. Es esmu debils, ka es nevaru normāli sākt pelnīt. Tāpēc dusmas pārsvarā ir saistītas ar morāli.
Vēl viena dusmu forma ir aizsardzība, ka kāds nāk virsū ar nodomu nogalināt, tad tu sit pretī.
Šāda forma izpaužas murgainajiem pacientiem, cilvēkam liekas, ka viņu vajā. Tad viņš apvainojies iet meklēt taisnību, izšķaidīt citus. Tā ir morāles agresija – pret mani ir rīkojušies slikti, man ir sagādātas ciešanas, mani pazemoja, es par to izdarīšu kaut ko ar viņiem. Es sodīšu, jo morāle lemj sodīt. Es spriežu - labs vai slikts: labos es uzlavēju, sliktos es sodu.
Piemēram,
es viņu piekauju vai nogalinu, es realizēju soda funkciju, atriebību. Tas ir sods. Tāpēc lielākā daļa agresijas aktu ir saistīti ar morāli, ar konkurenci.
Kā Otello sodīja Dezdemonu par netikumīgu uzvedību, jo greizsirdība ir spriedums par sava partnera uzvedību tikumības vai netikumības robežās. Kad uzbrucēju nogalina, to arī var pieskaitīt pie morāles – viņš ir ļaunais, viņš grib nodarīt man pāri, tāpēc man jānogalina viņš, jo viņš ir ļaunais, viņš grib mani nogalināt.
7. Kā panākt, lai cilvēks aiziet pie ārsta, ja pats to nevēlas? Tikai ar policijas palīdzību?
Psihiatre: Tikai tad, ja trako, draud, lauž, jāsauc policija. Tas ir ļoti bezcerīgs variants. Atbrauc policija, aizved uz policiju. Policisti jau parasti redz, saprot, kāda ir problēma. Ja policija atved uz slimnīcu, ārsts var uzņemt stacionārā uz 72 stundām. Ja cilvēks atsakās ārstēties, tad jāveido ārstu konsīlijs, kas lemj par veselības stāvokli un nepieciešamības gadījumā raksta tiesai lūgumu, ka pacients ārstējams slimnīcā pret paša gribu (Ārstniecības likuma 68.pants).
Ir bijuši gadījumi, ka tiesneši izlaiž no slimnīcas, bet pārsvarā tiesa pieņem lēmumu par ārstēšanu pret pacienta gribu (parasti 2 mēnešus). Ja ārsts redz, ka pēc mēneša slimnieks var ārstēties ārpus stacionāra, tad ārsts atkal raksta tiesai, lai to atļauj. Ja tas nav iespējams, ja cilvēks apdraud sevi, citus, nevar par sevi parūpēties, tad jālūdz tiesnesim atļaut turpināt ārstēšanu.
Piespiedu medicīniskais līdzeklis parasti tiek piemērots, kad izdarīts noziegums.
8. Kā ārsts var atšķirt - atstāt pacientu slimnīcā vai ārstēt ambulatori?
Psihiatre: Medicīnas līdzekļi jāpiemēro atkarībā no slimības formas un gaitas, no pacienta psihiskā stāvokļa, bet parasti ņem vērā arī nodarījuma smagumu. Ja pacients ir izdarījis slepkavību, viņu patur piespiedu ārstēšanas iestādē ar apsardzi, līdz tiesa pieņem lēmumu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekli.
Tur nonāk pacienti, kas izdarījuši ļoti smagus noziegumus vai kam ir ilga slimības vēsture, arī tos, kas ārstēti pret paša gribu daudzas reizes, bet pacientam kritiskas attieksmes nav, viņš neuzskata, ka ir slims.
Ja nodarījums ir maznozīmīgs, ja pacients apņemas apmeklēt psihiatru, tad tiesa nosaka ambulatoro ārstēšanu.
9. Kas notiek, kad saņemts tiesas lēmums par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu?
Psihiatre: Iestāde saņem tiesas lēmumu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, visbiežāk uzdodot lēmuma izpildi divu mēnešu laikā. Ja pacients nav ieradies vai nogādāts, tiesa to uzdod policijai. Ja policija konstatē, ka pacienta nav mājās, situācija paliek bez virzības. Ārstam neviens normatīvais akts neliek meklēt pacientu
Ārstam ir lielāka slodze darbā ar tiem pacientiem, kam nozīmēta piespiedu ārstēšana: tas nozīmē - atzinuma sastādīšana, konsīlija organizēšana, pacientu motivēšana, piedalīšanās tiesas sēdēs. Veselības ministrija nav paredzējusi piemaksas par to pacientu ārstēšanu, kuri ir sabiedrībai bīstami.
