Emocijas ķermenī
To, ka mūsu emocijām ir cieša saistība ar mūsu ķermeni, apzināmies ļoti labi. Emocijas nav atrautas no mūsu fiziskā ķermeņa, un zinātnieki aizvien pēta, kā tieši dažādas emocijas ietekmē izjūtas mūsu ķermenī – kāpēc skumjām un dziļai nomāktībai ir "aukstas kājas un rokas"? Kāpēc dusmās pulsē deniņi, bet bailēs sastingstam un ieraujam elpu? Kāpēc stress "sēž" uz mūsu pleciem, bet pretīgums kairina mūsu kuņģi?
Pūliņš-Cinis pastāstīja, ka jau 2013. gadā Somijā tika veikts plašs pētījums – tā gaitā tika noteikts, kuras emocijas aktivizē kuras ķermeņa zonas. Piemēram, kamēr prieku izjūtam visā ķermenī, dusmas aktivizē ķermeņa augšdaļu – seju un rokas.
"Par rokām mēs kaut kādā ziņā varam domāt evolucionāri, ka asins pieplūst muskuļiem, jo nu tagad iesim un cīnīsimies. Kāpēc seja? Sejai varbūt tas iemesls ir ne tik daudz par asins pieplūšanu, bet sejas muskulatūra sastingst, kad ir dusmas. Sejā tas ir no muskuļu darbības, rokām pastiprinātas asins pieplūšanas," skaidroja Pūliņš-Cinis.
Līdzīgi arī citas emocijas var aktivizēt konkrētas ķermeņa daļas, gan apasiņojot muskuļus vai sasprindzinot tos, gan radot citas reakcijas. Piemēram, kad uzmetas šermuļi nevis no aukstuma, bet kādu emociju iespaidā, autonomā nervu sistēma pie katra mazā matiņa uz rokām aktivizē mazos matu pacēlājmuskuļus, un uzmetas zosāda.
Kā skaidroja Pūliņš-Cinis, pētījumi liecina – lai kā cilvēks savas emocijas apspiestu, tomēr ķermeņa zonas, uz kurām tās iedarbojas, pārsvarā sakrīt tāpat ar tiem cilvēkiem, kas emocijas kontrolēt necenšas. Emocijas savā ziņā ir universālas, un tas mums lieti noder, komunicējot vienam ar otru.
Cik ir emociju?
Lai gan pētījumos emocijas tiek aprakstītas un kategorizētas dažādi, kopumā pētnieki pieļauj, ka ir no piecām līdz 12 galvenajām emocijām.
"Parasti ir divas trīs patīkamās emocijas – prieks, laime. Tad ir neitrālā emocija – pārsteigums. Jo pārsteigums ir ļoti īsu brīdi un tad momentā kļūst patīkams vai nepatīkams, bet tā izbrīna sajūta pati par sevi nav īsti patīkama vai nepatīkama. Tad ir nepatīkamās emocijas, ko visbiežāk piemin, – skumjas, dusmas, vainas izjūta, kauns, riebums. Un kādreiz riebumu vēl nodala no pretīguma, ka kaut kas ir par smaržu, bet kaut kas par morāles vērtībām vairāk," skaidroja Pūliņš-Cinis.
Interesanti, ka izbrīns pētījumos kā neitrālā emocija apstiprinās arī jautājumā par to, kā cilvēki to izjūt, – izbrīnu cilvēki ķermenī nejūt konkrētās zonās, tā brīdī cilvēks ir it kā "uz pauzes".
"Tas nozīmē gatavībā svērties uz jebkuru pusi – vai uz to patīkamo pusi, kurai atbilstoši seko visas fiziskās reakcijas, un rīkoties, vai arī uz to nepatīkamo pusi un rīkoties. Tas tiešām ir "uz pauzes", gatavībā rīkoties. Tāds relatīvs šoks uz pavisam īsu brīdi," skaidroja Pūliņš-Cinis.
Vienlaikus, lai gan emocijas kopumā tiek uzskatītas par universālām, emociju izpausmes var būt individuālas – katram konkrētā emocija var nozīmēt kaut ko citu.
"Piemēram, ir pacienti, kas pie dusmām raud, jo viņiem ir iekšējs konflikts, kas dusmas noved pie agresijas un pie destrukcijas. Tad, iespējams, pie dusmām viņam ķermeņa aktivizācijas un deaktivizācijas zonas būs līdzīgas kā pie bailēm, bet tajā pašā laikā viņš izjūt arī tās dusmas.
Tādā ziņā beigu beigās nebūs tik ļoti universāli un pašsaprotami – dzīvē katram ir savas traumas, savas pieredzes, kas veidos individuālo izpausmi," atzina Pūliņš-Cinis.
Emociju kontrole
Tāpat ir cilvēki, kas savas emocijas iemācījušies samērā labi kontrolēt, līdz ar to arī izpausmes ķermenī var nebūt tik klātesošas.
"Teorētiski kontrole ir iespējama, jā, jo tas būtu arī viens no emocionālās inteliģences pamata momentiem, kad cilvēks spēj atpazīt un kontrolēt emocijas, un attiecīgi arī to izpausmes nebūs tik spilgtas. Pēc būtības izpausmes var variēt atkarībā no tā, cik spēcīga ir emocija, cik ļoti prāts ar to tiek galā. Cilvēks var uziet uz skatuves, nokaunēties, ka paklupis, un kādam tā būs ļoti spilgta gan emocija, gan arī izpausme – viņš būs riktīgi nosarcis, ar trīcošām rokām, un kāds cits arī pakritīs, sajutīs kaunu uz īsu brīdi, bet spēs pārslēgties un pārvarēt to izjūtu," stāstīja Pūliņš-Cinis.
Vienlaikus kontrolēt emocijas nenozīmē to pašu, ko tās apspiest, – apspiestas emocijas, tieši pretēji, var novest pie spilgtākām to izpausmēm ķermenī.
"Ja apspiežam emocijas, mēs varam dabūt ļoti plašu spektru ar somatiskajām reakcijām. Teiksim, ja ir dusmas, kuras tiek apspiestas, sāp galva. Ir priekšnieks darbā, kurš ir riktīgi saniknojis, bet uz priekšnieku jau baigi nebļausi pretī, jo darbu vēl vajag saglabāt, un tad galva pēc tam dienas beigās var sāpēt. Vai, piemēram, viena no manām pirmajām pacientēm, ko es superātri izārstēju, divu vizīšu laikā, viņai divus mēnešus bija caureja. Pirmajā vizītē viņa saka, ka nezina, kāpēc tā ir, bet viņu nosūtīja pie manis. Atnākot uz nākamo konsultāciju, viņa jau bija izārstēta. Izrādās, ka starp vizītēm viņai bija eksāmens," stāstīja Pūliņš-Cinis.
