Ir izstrādāts reto slimību plāns, kas jāīsteno, taču, lai to īstenotu, vajag finansējumu. "Risinājums ir pavisam vienkāršs – ir zāles, kuras atzītas par izmaksu efektīvām, tās pasaulē ir pieejamas, ārstu konsīliji pacientiem šos medikamentus nozīmē, pacienti valstij lūdz palīdzību piekļūt šīm zālēm, taču to nevar iedot. Šajā mirklī gan Veselības ministrija, gan Nacionālais veselības dienests ir bezspēcīgi, arī pacienti ir bezspēcīgi, un ir vajadzīga tikai un vienīgi nauda, lai šos medikamentus iegādātos," skaidroja Beikmanis.
Vaicāts, kāda ir vajadzīgā summa, Beikmanis norādīja – piemēram, pērn kompensējamo zāļu iegādei papildus bija nepieciešami 6,2 miljoni eiro, taču piešķirti tika mazliet vairāk nekā 600 tūkstoši, proti, desmit reizes mazāk par cerēto.
Tiesa, aplēst, cik pacientiem ar šo naudu izdevies palīdzēt, esot grūti, jo reto slimību gadījumā zāles mēdz būt ļoti dārgas.
Beikmanis piebilda, ka ir atsevišķas diagnozes, kur reto slimību pacienti cilvēki gaida gadus, lai noteiktu precīzu slimību.
"Ja cilvēks laikus tiktu pie diagnozes un saņemtu nepieciešamos medikamentus, tad viņš varētu piedalīties sabiedriskajā dzīvē, gūt ienākumus, maksāt nodokļus, un par viņu valstij nav jārūpējas. Ja neārstējam pacientu, tad viņš paliek aizvien slimāks, nepieciešams atbalsts, nepieciešami asistenti, maksājam sociālos pabalstus, kas rada mīnusu budžetā, un pacients arī daudz ātrāk nomirst," skaudro ainu reto slimību jomā iezīmēja asociācijas pārstāvis.
Viņš gan atzina, ka diagnostikas iespējas Latvijā uzlabojas, bet ir jāpiestrādā, jo, piemēram, runājot par ģenētikas pārbaudēm, ir jāstāv rindā, kas ir laiks, kurā cilvēks zaudē dzīves kvalitāti.
Beikmanis arī norādīja –
rets, tas nozīmē, ka diagnoze ir jāmeklē, bet patiesībā rets nenozīmē nemaz tik rets un ikdienā noteikti paejam garām daudziem cilvēkiem, kuriem ir retā slimība.