Puriņa pastāstīja, ka olu alerģija var būt ļoti daudzveidīga. To, cik smaga zīdainim konstatētā alerģija varētu būt jau pieaugušā vecumā, alergologi nosaka, izmantojot molekulāro diagnostiku. "Svarīgākais komponents, kas interesē alergologus, ir ovomukoīds, kas ir olas baltuma sastāvdaļa," norādīja alergoloģe, piebilstot, ka to, cik spēcīga organisma reakcija veidojas pret šo ovomukoīdu, iespējams noteikt, veicot analīzes.
Ja pret ovomukoīdu reakcija ir vāja vai tās nav nemaz, tad, visticamāk, bērnam olu alerģija turpmākajā dzīvē nesagādās nekādas problēmas. Tomēr gadījumos, ja reakcija ir pastiprināta, turpmākās metodes alerģijas simptomu mazināšanai atkarīgas no tā, kādas ir alerģijas klīniskās izpausmes.
Ļoti smagos alerģijas gadījumos pacientiem iespējama pat anafilakse – ļoti spēcīga alerģiska reakcija ar šoku, asinsspiediena krišanos, spēcīgiem gremošanas simptomiem, piemēram, caureju, vemšanu, stiprām vēdersāpēm, elpas trūkumu, izsitumiem. Kā norādīja alergoloģe Puriņa, tādos gadījumos cilvēks olas ēst nedrīkst nemaz, un īpaša uzmanība jāpievērš arī pārtikas etiķetēm un norādēm, ka produkts var saturēt olas.
Ja reakcija nav tik smaga bet ir pietiekoši nopietna, ārsts pacientam var dot norādes, ka viņš uzturā nelielā daudzumā drīkst lietot augstā temperatūrā apstrādātas olas. Kā paskaidroja ārste, tādā gadījumā olas jācep krāsnī 180 grādos vismaz pusstundu.
Alergologu biežākā rekomendācija olu alerģijas pacientiem ir lietot uzturā mājās ceptus kēksus, kuru sastāvā ir olas. Patēriņa daudzums atkarīgs no alerģiskās reakcijas smaguma.
"Regulāri lietojot kēksus uzturā – vai nu ceturto daļu, vai pusīti, vai veselu kēksu, veidojas pierašana pie olas baltuma, tādā veidā mazinot smagu alerģisko reakciju iespējamību un pasargājot pacientu no jaunu alergēnu pievienošanās," paskaidroja Puriņa.
Vieglākos alerģijas gadījumos pacients no ārsta var saņemt arī rekomendācijas ēst augstā temperatūrā apstrādātas olas un varbūt arī pamēģināt vārītas olas, bet ne omleti vai jēlas olas.
