Obsesīvi kompulsīvi traucējumi pieder pie trauksmes traucējumu grupas. Savā ziņā neliela trauksme ir pavisam normāla emocija, kas aktivizējas iespējamu draudu gadījumā un motivē rīkoties, lai riskus novērstu, taču, ja trauksme kļūst uzmācīga, tā var novest pie dažādiem traucējumiem un ļoti būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti.
"Obsesīvi kompulsīvā trauksme atšķiras no citām trauksmēm pēc tāda principa, ka cilvēks no šī riska grib par katru cenu izvairīties, tāpēc viņš mēģina tāda veida domas izstumt. Jo vairāk viņš šāda veida domas mēģina izstumt no savas apziņas, jo uzmācīgāk tās atkārtojas.
Tā veidojas uzmācīgas domas – tieši tās domas, kuras es visvairāk negribu, visvairāk lien galvā," skaidroja Utināns.
Šajā brīdī, cilvēka zemapziņai pārspīlējot iespējamos riskus un regulāri radot trauksmi, tā no noderīgas aizsargmehānisma daļas, kas brīdina mūs par briesmām, kļūst par kaut ko ļoti traucējošu.
"Piemēram, katram no mums ir risks saslimt ar vēzi, katram no mums ir risks inficēties ar kādu infekcijas slimību, katram no mums ir risks, ka varam aizmirst aizslēgt durvis vai izslēgt gludekli, vai ka par mums kāds padomās kaut ko galīgi nepareizu. Bet šis risks trauksmes pacienta galvā ir pārspīlēts. Ja risks ir ļoti zems, teiksim, ka tiešām aizmirsi aizslēgt durvis, šim cilvēkam liekas, ka tas ir tuvu 100% vai 80%. Notiek riska pārspīlējums," norādīja Utināns.
Nav tā, ka cilvēks vēlas pārlieku daudz uztraukties, viņš vienkārši par katru cenu negrib, lai šie riski piepildās, tāpēc rodas arvien jaunas uzmācīgas domas, kas noved pie dažādu atkārtotu darbību veikšanas, lai trauksmi un uzmācīgās domas mazinātu.
Tā var būt atkārtota un rūpīga roku mazgāšana, apkārtējās vides tīrīšana un kārtošana, vēlēšanās piešķirt katrai lietai savu vietu un panākt simetriju to izkārtošanā, atkārtota dažādu priekšmetu, piemēram, aizslēgtu durvju pārbaudīšana, apsēstība ar seksuālām, vardarbīgām vai reliģiskām domām, izvairīšanās no atsevišķiem skaitļiem vai kādas darbības noteiktu reižu izpildīšana pirms aiziešanas gulēt.
"Tur, protams, ir arī ģenētiska nosliece, jo ir cilvēki, kam raksturā, pirmkārt, vairāk trauksmes, otrkārt, ir vairāk izteikta arī tāda tendence uz uzmācīgu domāšanu.
Bet šī tendence pie labvēlīgiem apstākļiem var izpausties arī cilvēkam par labu, piemēram, viņš vai viņa ir pedantisks zinātnieks, vai arī, piemēram, bieži mazgāt rokas ir ļoti svarīgi noteiktās profesijās, vai arī ļoti ievērot kādus sociālus priekšstatus un morāles normas," skaidroja Utināns.
Vienlaikus bieži tāda veida trauksme cilvēkam var sākt ļoti būtiski traucēt dzīvi un radīt ciešanas.
"Cilvēks ir nelaimīgs. Viņš saprot, ka, no vienas puses, bažas ir pārspīlētas, ka tik daudzas reizes pārbaudīt, vai durvis ir aizslēgtas, vai rokas ir labi nomazgātas, vairs nav labi. Cits, mazgādams rokas, noberž tās tā, ka sākas iekaisums. Cilvēks saprot, ka tas nav labi. Vai, protams, ja tas aiziet līdz tādai pakāpei, ka nevar iziet ārā no mājas, jo, izejot no mājas, ir jāpieskaras durvju rokturim, bet, kolīdz tu pieskaries durvju rokturim, tu nonāc kontaktā ar mikrobiem," Utināns skaidroja.
Vienlaikus, lai gan cilvēks saprot, ka šāda uzvedība ir ļoti traucējoša, no uzmācīgajām domām nav tik vienkārši atbrīvoties – jo vairāk tās cenšas izstumt, jo uzmācīgāk tās nāk atpakaļ.
"Vēl ir jādiferencē divi traucējumu veidi. Viens ir obsesīvi kompulsīvas personības traucējums, kas ir tāda pedantiska rakstura lieta. Tas sievietēm, piemēram, vairāk vērsts uz kaut kādiem putekļiem un maniakālu mājas tīrīšanu, bet vīriešiem vairāk uz lietu kārtību. Un tad ir obsesīvi kompulsīvais traucējums, kas ir, piemēram, ka visam ir jābūt simetriskam," piebilda Utināns.
Obsesīvi kompulsīvi traucējumi cilvēkam rada iekšēju diskomfortu un ciešanas par to, ka, izejot no istabas vai mājas, lietas nav sakārtotas simetriski. Savukārt obsesīvi kompulsīvas personības traucējumi cilvēkam biežāk rada strīdus ar apkārtējiem, jo pārējie neievēro vēlamos tīrības standartus.
Obsesīvi kompulsīvi traucējumi var novest līdz tam, ka persona izolējas no apkārtējās vides, kas savukārt visai bieži noved pie depresijas. Līdz ar to, ja šo traucējumu iezīmes tiek novērotas jau, piemēram, agrā bērnībā, tās jāuztver nopietni un jārīkojas.
"Bērns ir jāved pie bērnu psihiatra un bērnu psihoterapeita, un tas traucējums ir jāārstē, jo bērniem sinaptiskās saites tomēr ir elastīgākas, to pārveidot var vairāk nekā tad, ja tās nostiprināsies," uzsvēra Utināns.