Ne viens vien zina, ka brīdī, kad esam uzmodināti nelaikā vai aizejam gulēt stipri par vēlu, organisms izjūt diskomfortu – vienam ir nelabums, cits nevar noturēt acis vaļā, vēl kādam kāpj asinsspiediens. Diennakts ritms viennozīmīgi ietekmē mūsu pašsajūtu, pat ja ikdienas dzīve diktē savus noteikumus.
"Tas centrālais organisma pulkstenis ir vidussmadzenēs, tāds neironu sakopojums jeb kodols virs redzes nerva krustošanās vietas, un tas ir tas, kas uzdod to kopējo ritmu, proti, tas atrodas ļoti tuvu hipotalāmam – vidussmadzenēs ļoti būtiskai struktūrai, kas vada gan ar neirāliem paņēmieniem, gan hormonāliem paņēmieniem visas organisma sistēmas, proti, var tās gan aktivēt, gan klusināt. Līdz ar to tā sasaiste ir ļoti būtiska," skaidroja Plakane.
Tāpat šis centrālais pulkstenis mūsu diennakts ritmu regulē arī ar melatonīna jeb tā saucamā miega hormona sintēzi. Daudzi cilvēki smagi izjūt, piemēram, laika maiņu un pulksteņu pārgriešanu, bet arī mūsu pašu dzīves higiēna jeb ieradumi būtiski ietekmē spēju iemigt.
"Melatonīns ir viens no galvenajiem hormoniem, kas tiešām šo gulēšanu un nomodu mums regulē.
Bet es gribētu pateikt, un to gan cilvēkiem ne īpaši patīk dzirdēt, ka mūsu nomods un miegs ļoti daudz tiek ietekmēts no mūsu pašu darbības – kādas aktivitātes mēs darām gan dienas laikā, gan pirms gulētiešanas," skaidroja Celmiņa.
Tāpat Plakane norādīja, ka papildus vienam centrālajam pulkstenim mūsu organismā ir vairāki perifērie pulksteņi, jo patiesībā jebkurā šūnā ir iestrādāts pulksteņa mehānisms. Līdz ar to dažādi ārējie apstākļi un cilvēka paša rīcība ietekmē mūsu miegu.
"Tas, ka iemiegot vēl jāpaskatās telefonā, kas nu tur atkal ir piedzejots kādās sarakstēs, vai jāizlasa ziņas, kas reti ir labvēlīgas – šis ir stimuls galvas smadzenēm domāt. Bet vēl jauks paņēmiens, kā nojaukt šo pulksteni, ir no darbistabas, soļojot uz vannas istabu un guļamistabu, iziet caur virtuvi. Un tur ceļā ir ledusskapis. Un drusku to paveram, kaut ko drusku apēdam. Uzreiz kuņģis sāk strādāt, zarnas sāk strādāt, prasa lielāku elpošanas intensitāti, labāku asins apgādi. Šī perifērija atkal ziņo centram par aktivitāti," skaidroja Plakane.
Tāpat arī fiziska slodze īsi pirms gulētiešanas nav tas labākais ieradums, jo tad centrālajam pulkstenim aktivitātes ziņa nāk no strādājošajiem skeleta muskuļiem, un viss, kas tika klusināts, lai ietu gulēt, no jauna tiek aktivēts. Līdz ar to rodas pārslodze smadzenēm.
Bieži cilvēki paši sevi iedala pūcēs un cīruļos – kādam šķiet produktīvāk strādāt pa nakti un doties vēlu gulēt, līdz ar to arī vēlu celties, bet citam tieši agrās rīta stundas ir labākais laiks aktivitātēm.
"Šiem iedalījumiem ir arī kāds ģenētiskais pamatojums, bet lielā daļā no jautājumiem, kas skar mūsu ķermeni un prātu, ir dažādi faktori – gan ģenētiskie, gan vides, gan pašu psihes un higiēnas jautājumi.
Piemēram, pūces un cīruļu iedalījumu ietekmē gan ģenētika, gan dzimums, gan vecums. Piemēram, bērni vairāk ir cīruļi, viņi iet ātrāk gulēt, ātrāk ceļas, bet pusaudži vairāk pārslīd uz otru pusi, uz pūcēm. Pieaugušo vecumā mēs atkal atslīdam atpakaļ vairāk uz cīruļu pusi. Bet arī šeit mūs ļoti daudz ietekmē mūsu pašu rīcība – celšanās, gulētiešana un darbības vakarā," skaidroja Celmiņa.