Par ucināmajiem pantiem mēdz saukt tekstus, ko pieaugušais skaita un ko pavada kustības, – spēles ar bērna pirkstiem, rokām, kājām, kutināšana un paijāšana, bērna šūpošana uz ceļiem. Parasti ucināmos pantus sāk skandēt bērna otrajā dzīves pusgadā, kad mazais sāk aptvert teksta nozīmi un pats spēj nosēdēt klēpī. Ucināšana veicina maņu un motorikas attīstību, un mazie ucināmie panti bagātina bērna garīgo pieredzi, ļaujot viņam iepazīties ar tautas kultūras daļu – folkloru.
Maziem bērniem patīk pieaugušo uzmanība, kad tie ar viņiem rotaļājas, izmantojot ritmiskas kustības, ucinot, pametot gaisā vai spēlējoties ar roku vai kāju pirkstiņiem. Ucināmos pantus vajag atkārtot atkal un atkal, kamēr vien bērns tos sagaida un par tiem smejas. Tad viņš tos atcerēsies līdz pat laikam, kad pašam būs bērni, ko ucināt, ucināmo pantu nozīmīgumu raksturo četru mazbērnu vecmāmiņa Vaira Vīķe-Freiberga.
Ucināmais pants par zīlīti žubīti kopā ar daudziem tūkstošiem ucināmo dziesmu šobrīd glabājas Latviešu folkloras krātuvē (LFK). Lielākā daļa šo tekstu iegūts laikā no 1922. līdz 1930. gadam, kad pēc skolotājas un LFK dibinātājas Annas Bērzkalnes iniciatīvas Latvijas skolās tika aktīvi vāktas bērnu dziesmas, izmantojot īpaši šim nolūkam izstrādātas aptaujas lapas.
Izdevniecība “Droši un koši” pirmās ucināmo pantu grāmatiņas “Cepu, cepu kukuļus”, “Sik, sik, sik, sik kundziņš jāja” un “Te pelīte miltiņus mala” izdeva 2016. gadā. Ucināmie panti izvēlēti no Latviešu folkloras krātuves. Ilustrācijas un grāmatu dizainu veidojusi māksliniece Irita Tīlane-Pakalniņa. Tagad grāmatu sēriju papildina “Zīlīte žubīte”.
