Ziemassvētku vecītis - bērnu mānīšana vai bērnības maģija?

Vai rūķi tiešām sēž uz palodzes un vēro bērnu uzvedību? Vai Ziemassvētku vecītis ir īsts? Vai bērnus atnes stārķis? Pazīstami bērnu jautājumi, uz kuriem vecākiem jādod atbildes. Mazi bērni labāk uztver mītisko pasauli ar stārķiem, rūķiem un vecīšiem. Reālajā pasaulē viņi nokļūs vēlāk, bērnība ir pasaku laiks, skaidro psihologi.

Vai varat uzburt to sajūtu, kad pieaugušie un bērni kopā runā par Ziemassvētku vecīti un rūķiem, visiem ir tādas nopietnas sejas izteiksmes, visi zina stāstīt kādus notikumus par rūķi un vecīti, ir redzējuši, dzirdējuši, tikušies. Pieaugušie kopā ar bērniem piedalās skaistā spēlē, kura patīk visiem - ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.

Tavam bērnam patiks!

Mīļie vecāki!

Bērnistaba ir droša un radoša vide zinātkāriem bērnam.

Interesanti un attīstoši uzdevumi, spēles, filmas, eksperimenti, zīmēšana, vakara pasaciņa un daudz kā cita.

Te ir arī tavas bērnības vakara pasaciņas! Klausies kopā ar bērnu!

Ieved savu bērnu Bērnistabā!

Trīs bērnu māmiņas stāsts

Santa ir trīs bērnu māmiņa – 11, 7 un 3 gadus veciem bērniem. Šogad pirmo gadu lielākais puika stāsta, ka Ziemassvētku vecītis ir izdomājums, tāpat kā rūķi. Mazākie klausās un nevar saprast – taisnība vai ne. Trīsgadnieks vēl cenšas lielo puiku vest pie prāta, lai neblēņojas, nesadusmo rūķus, tad vecītis viņam nevienu dāvanu neatnesīs.

Santa ir visam pa vidu, bet nav pārliecināta, kā rīkoties pareizi. Vai, stāstot bērniem par rūķi, Ziemassvētku vecīti un stārķi, kurš nes bērnus, nenodara pāri mazajiem? Iespējams, tā ir maldināšana, kas nodara ļaunu? Kad mazie runās ar citiem bērniem, kuriem zināms, ka bērnus uz dzemdību namu nenes stārķi, un rūķu nemaz nav, tad viņi var tikt izsmieti. Tad jau sanāks, ka Santa pati vainīga, nodarīs bērniem pāri.

Bet kā lai trīsgadniekam pasaka, ka dāvanas Ziemassvētkos pērk omīte un vecāki, bet Ziemassvētku vecītis ir kaimiņpuiku tētis Andris, ka vēstuļu rakstīšana ir tikai tāds joks, tāds svētku prieks? Un kā tad īsti ir - kas notiek septiņgadnieka galvā, kad Santa stāsta vienu, bet internetā var atrast visādas citas patiesības?

Tādas pārdomas izskan mūsu sarunā, bet patiesībā Santa domā, ka Ziemassvētku pasaka ir skaista, un pati atceras, kā ar šādu pasaku uzauga un gaidīja katru gadu to aizņemto vecīti, kurš pie durvīm atstāja dāvanas un pats aizsteidzās pie citiem bērniem. Un nebeidza gaidīt arī tad, kad saprata, ka tā ir spēle, ka viņu mājā visi zina, ka dāvanu maisu aiz durvīm nolika kaimiņš, kuram to iedeva tētis. Un gan jau, ka Santas tētis bija kaimiņu ģimenes Ziemassvētku vecītis.

Bet, arī zinot patiesību, prieks nemazinājās. Tā notiek joprojām gadu no gada ar nelielām korekcijām, kad Santai pašai bērni aug.

Grinčs grib nozagt bērniem Ziemassvētkus?

Pēc padoma vērsāmies pie  pasaku terapeites Ivetas Gēbeles. Viņa bija pārsteigta par jautājumu. Vai kāds Grinčs grib nozagt bērniem Ziemassvētku brīnumu?

Iveta Gēbele saka: “Brīnums ir vajadzīgs. Vajadzīgs ne tikai bērnam, bet arī pieaugušajiem. Mēs kļūstam pārāk komerciāli – svētki vairāk saistās ar materiāliem labumiem.

Pārmaterializēts bērns zaudē šo kutinošo brīnuma sajūtu pakrūtē.

Prieks, sajūsma, pozitīvas emocijas ir absolūti nepieciešamas izjūtas.

Ja vecāki šo brīnumu par stārķi, kurš atnes bērnus, neuzbur, bet divgadniekam izklāsta spermotozoīdu un olšūnas patiesību, tad apdala bērnu, bet svarīgākais, ka mazs bērns dzīvo mītiskajā un maģiskajā pasaulē, viņa domāšanai ir vajadzīgi maģiskie tēli, ne tieša realitāte.

Bērns paaugsies, un Ziemassvētku vecītis nokritīs no pjedestāla, tāpat kā mamma nokritīs no pjedestāla.

Mītiskā pasaule ir svarīgs bērna attīstības priekšnoteikums.

Bērns līdz piecu sešu gadu vecumam tic, ka bērnus atnes stārķis un dāvanas Ziemassvētkos vecītis ar balto bārdu.

Vecākiem jābūt pietiekami gudriem un sagatavotiem situācijai, kad bērns šo vecīti un stārķi, šos uzburtos fantāziju tēlus gāzīs no pjedestāla. Tad vecākiem jābūt empātiskiem, līdzjūtīgiem, saprotošiem. Galvenais – jābūt blakus.

Nav nekas slikts, ja bērni un pieaugušie zin, ka nav vecīša, stārķa, rūķu un bērnu kāpostos, bet savās izpausmēs rāda, ka tic šiem mītiem. Visa pasaule Ziemassvētkos rotā eglītes, gaida Jēzus bērniņu, satiekas ar Ziemassvētku vecīti, tā ļaujot satikties simboliskai pasaulei un realitātei. Tas ir spēcīgs piedzīvojums simboliskā līmenī. Ir pieļaujams, ka vienlaikus līdzās ir reālā un simboliskā pasaule, un mēs vienlaikus esam vienā un otrā. Simboliskā pasaule mums visiem ir vajadzīga, to nevar izmest kā nederīgu.”

Kamēr kāds ticēs, Ziemassvētku vecītis pastāvēs

Psiholoģe Inese Putniece uzskata, ka stārķi un Ziemassvētku vecīti nevar “bāzt vienā maisā”. Jautājumā par stārķi, kurš nes bērnus, psiholoģe vairāk saskata vecāku bailes vai neprasmi ar bērniem runāt par tik delikātu jautājumu. Protams, liela loma te ir vecāku audzināšanai un pieredzei ģimenē, kā viņi saņēma skaidrojumus par delikātām lietām, cik brīvi ar vecākiem par šiem jautājumiem varēja runāt.

Savukārt Ziemassvētku vecīša esamības vai neesamības noskaidrošana nav tik svarīgs jautājums, galvenais ir pozitīvi pārdzīvojumi un emocijas.

“Ziemassvētku vecītis ir pozitīva pasaka, kurai gribas ticēt. Tas tiešām ir ticības jautājums, es nedomāju reliģiozā ziņā, bet ticība brīnumam. Galvenais ir ticēt. Bērns tic, ka dāvanas atnes vecītis vai noliek zem eglītes, bet tajā pašā laikā pats taisa apsveikumus, dāvanas, apsveic citus. Loģiski, ka bērnam rodas jautājumi. Mēs varam būt praktiski un arī ticēt pasakai. Viens otru neizslēdz.

Psiholoģe Inese Putniece atgādina teicienu no filmas “Lieliskais piecinieks”, kur kopā sapulcējas maģiskie bērnības tēli:

“Kamēr vien kaut viens bērns ticēs, mēs pastāvēsim!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti