Ķekatas ir bijušas ļoti populāras, ne velti ķekatniekiem tik daudz vārdu: ķekatnieki, budēļi, čigāni, buki, buduļi, skutelnieki, miežvilki, spokstiņi, buzuļi, būzaļi, pelnu āži, nūjenieki, kūjenieki, preiļi, kaladnieki, talderi, kurciemi (pēc Ērikas Mālderes apkopojuma).
Maskošanās varēja nozīmēt sarežģītu masku gatavošanu (cilvēks uz siena kaudzes, labības kūlis) un vienkāršu, ātri pagatavojamu masku (pie cepures piesprauž cimdus ausu vietā, ar ogli uzzīmē melnu degunu un suns gatavs). Bieži masku gatavošanai izmantoja to, kas pa rokai un viegli pagatavojams.
Tomēr bija zināmas maskas, kuras tradicionāli izmantoja – garā sieva, cilvēks uz siena kaudzes, nāve ar izkapti, lācis, zirgs, stārķis, dzērve, vilks, kaza, lapsa, gailis.
Katrai maskai ir sava simboliska nozīme (pēc Ērikas Mālderes apkopojuma):
- Lācis – spēks.
- Dzērve – gudrība.
- Vilks – ļaunums, tumsa (tāpēc vilku nedrīkstēja saukt vārdā, bet dēvēja par Dieva suni).
- Zaķis – lišķība un bailes.
- Kaza – labie tikumi, gaisma, saule.
Neskatoties uz to, ka dažas maskas ir negatīvie tēli, tās bija nepieciešamas, jo pasaulē visam ir vieta – gan labajam, gan sliktajam un Ziemassvētkos īr īstais gaismas un tumsas cīņas laiks.
Maskošanās senatnē bija rituāls, kurš ne tikai nesa prieku un jautrību, bet arī svētību, pārticību, tika uzskatīts par auglības rituālu. Tas deva svētību tiem, kuri gāja ķekatās, un tiem, pie kuriem devās ciemos.
Omskas apgabala Augšbebros latvieši dzīvo jau 120 gadu, viņu tradīcijas ir saglabājušās no senču senčiem, lielās noslēgtības dēļ tās nav ietekmētas. Viņi ķekatniekus sauc par bukiem. Buki Ziemassvētku laikā dodas no mājas uz māju, dzied, līksmo un dara visādas blēņas – aizkrauj durvis ar malku, apgāž ragavas, aizrok taciņas. Bet namā, kura durvis ķekatniekiem neatver, Lieldienās neviens neiet. Ne tikai tie ķekatnieki, kuri netika ielaisti namā, bet neviens no ciemniekiem.
Maskošanās ir zināma visur pasaulē, un kā populārāko maskošanās fenomenu min iespēju būt citam, piedzīvot pārvērtības. Ne velti viens no maskošanās noteikumiem ir – būt nepazīstamam.
Tā ir lieliska maska, ja cilvēks spēj tā izmainīt izskatu, balsi, kustības, ka neviens viņu nevar pazīt. Iespējams, ķekatās ejot, kautrīgais paslēpjas zem maskas, uzdrošinās dziedāt vai runāt pārvērstā balsī; tas, kurš nekad nav uzdrošinājies dejot, to darīs ar prieku.
Kā maskoties:
- Cepurei pielikt cimdus, zeķes vai šalles ausu vietā.
- Puiši velk meiteņu drēbes un otrādi.
- Apģērbu velk otrādi (senāk tas bija populāri, jo bija kažoki ar aitādas oderi).
- No lielām papīra tūtām izgriež maskas.
- Galvā liek grozus.
- Lai nepazītu cilvēku pēc runas, zem mēles paliek kādu nelielu lietu – kāļa gabaliņu vai ko citu (maziem bērniem gan to nedodiet). Senatnē no kāļiem un kartupeļiem gatavoja zobus.
- Aiz vaigiem aizliek, piemēram, burkāna gabaliņus, lai vaigi resnāki.
- Masku var taisīt no auduma vai zeķes, izgriežot caurumus acīm, degunam, mutei vai aptinot galvu ar plānu audumu.
- Seju krāso, var izmantot ogli, krītu, sarkano bieti, kā to darīja senāk.
Jā, cienāšana un mielošanās ir viens no ķekatu rituāliem. Cienastu gādā mājas saimnieki. Tāpēc pirms Ziemassvētkiem saimniecēm jāsarūpē kas gards ķekatniekiem.
Kaladnieki! Laiks no skapjiem izņemt pērnā gada maskas vai pagatavot jaunas un doties pretī veiksmei un svētībai!
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2017. gada 19. decembrī.
