Vecāku būšana. Pirmais gads portretos
Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.
Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem
Zandas stāsts: "Kad Lūkasam bija trīs mēneši, man bija jāatgriežas darbā. Strādājot Ķīnā, nevarēju baudīt bagātīgo pusotra gada bērna kopšanas atvaļinājumu. Pirmās darba dienas rītā es stāvēju pie Lūkasa gultiņas un raudāju, jo es nebiju gatava jau nākamajām pārmaiņām, kad tikai tikko biju pieradusi pie savas jaunās rutīnas, pie mūsu rutīnas. Mans ceturtais trimestris bija pavisam mierīgs un skaists, un tā brīža saraustītā miega naktis bija tikai ziediņi tām naktīm, kas sekoja pēc tam, kad atsāku strādāt.
Būt mammai un skolotājai, protams, bija liels izaicinājums, kas prasīja lielu pielāgošanos. Pumpēt pienu pusdienu starpbrīžos, no rīta censties savākt savas domas vienkopus un dažreiz vienkārši tikt galā ar dienu un visu, ko tā nes. Bija un aizvien gadās tādi rīti, kad es stāvu pie lifta un cenšos neraudāt, jo mēdz būt grūti. Tas ir tāds ļoti smalks darbs – saprast un savākt sevi kopā pēc bērna piedzimšanas, cenšoties savienot kopā veco dzīvi ar jauno, jo, lai arī bērns pārveido tik daudz no tā, ko dzīvē esi sapratis un sajutis kā savējo, tomēr ir pienākumi, kas nekur nepazūd un arī negribas, lai tie pazustu.
Es aizvien slīpēju savas jaunās rutīnas. Ik pa laikam kāds nosaka, ka ''tev vajag laiku sev''. Viss, ko man šobrīd vajag, ir nedaudz vairāk kvalitatīva miega un vairāk kopā būšanas ar savu bērnu. Miegu man neizdodas izbaudīt pārāk bieži, bet būšanu ar to savu mazo cilvēku es ņemu un baudu, kad vien varu.
Tanī pirmajā dienā atpakaļ darbā, kad teicu kolēģei, ka raudāju pie bērna gultas, viņa man teica, lai es padomājot, ar kādu prieku un enerģiju es došos pie viņa mājās. Viņai bija taisnība. Lai arī pavadām mazāk laika kopā, mūsu kopā būšana ir ļoti piesātināta. Protams, dažreiz mani pārņem sajūta, ka es allaž esmu tādā kā kopā pavadīšanas laika iedzīšanā, jo varbūt tā laika ir par maz, bet mēs darām, ko varam, un ir jau arī tā pavisam laimīgi.
Es negribu būt laba mamma, es gribu būt vienkārši mamma, kura mēdz būt satriecoša, pavisam normāla vai dažreiz ļoti nogurusi un nedaudz īgna.
Es esmu mamma. Tā vienkāršā, kas cenšas atrast līdzsvaru, un lielākoties man tas izdodas. Dienās, kad man tas neizdodas, es atļauju sev paraudāt un vienkārši eksistēt. Tajās naktīs, kad bērns raud un šķiet, ka midzini jau simto reizi, bet aizvien neiemieg, es mēdzu domāt par to, ka pēc pāris stundām būs rīts, un tā neizdevusies nakts beigsies pati no sevis.
Tāpat arī dienās, kad jūtos neizdevusies pati sev gan kā mamma, gan sieva vai skolotāja, es zinu, ka tās būs galā un sāksies nākamā diena, kas, cerams, būs kaut par gramu labāka nekā iepriekšējā. Tādas dienas ir un būs, un es to vienkārši mācos pieņemt. Es daru, ko varu, un bieži vien man arī sanāk."
KONTEKSTS:
Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.
