Evija Gulbe ir pazīstama bērnu rakstniece, daudzu grāmatu autore. Grāmatas par Koko un Riko (radītas kopā ar Lindu Lošinu) atnesušas Autortiesību bezgalības balvu (2019) un citus pagodinājumus. Zaķēna idejas autore un kopdarbošanās iniciatore ir radošā uzņēmēja, “Wooly World” dibinātāja Madara More. “Grāmatas galvenais varonis – Zaķēns – mūsu ražotnē pārtapis mīlīgā rotaļlietā un kļūs par uzticamu draugu ikvienam mazajam lasītājam. Esam padomājuši arī par radošām nodarbēm – no grāmatas ilustrācijām izveidota divpusēja puzle “Diena un nakts”,” stāsta More.
Jaunā grāmata radīta bērniem, kuri reiz veidos citādu pasauli. Tīrāku un gaišāku pasauli, kurā būs mazāk steigas un nemiera, mazāk paviršības un nevērības, bet daudz vairāk mīlestības, rūpju un silta mīļuma citam pret citu, valodas skaistumu un mūsu kopīgajām mājām – dabu. Evija Gulbe: “Grāmatas dvēsele mīt mežā. Daudzveidīgā, nebeidzami mainīgā un skaistā vide balsta iekšējo mieru un labestību. Stāsts noris meža rimtajā laikā un noskaņā, bet reizē mežs ir notikumiem piesātināta, ievelkoša pasaule.
Mani pašu saviļņo daba un labestība. Ir brīži, kad pat bagātīgākais vārdu krājums izrādās nepietiekams, lai izteiktu jūtas. “Zaķēns, kuram nebija vārdu” ir arī stāsts par stiprām jūtām un tiekšanos tās paust.
Ceru, ka šī grāmata nemāca, bet rosina – kopā palasīt, apdomāt, aprunāties, doties uz mežu, rotaļāties ar valodu un čiekuriem. Tā ir svarīga vēsts topošajam pieaugušajam, kurš dzīvos šajā pasaulē, domās, jutīs un sarunāsies ar savu bērnu.”
Vēstījums palīdz apjaust, ka mums ikvienam piemīt savs īpašais skaistums tāpat kā Zaķēnam un viņa draugiem. Katram tēlam ir savas rakstura īpatnības, ko atklāj gan teksts, gan mākslinieces Anetes Bajāres-Babčukas ilustrācijas. Iespējams, ka lasītājs atradīs pat sava rakstura līdzinieku!
“Grāmata ir ieguldījums mazuļu valodas prasmju attīstīšanā, vārdu krājuma veidošanā un bagātināšanā,” atklāj grāmatas redaktore Guna Pitkevica. “Rakstniece aicina našķoties ar vārdiem kā meža zemenēm, pamanīt tos kā rasas lāsītes, sataustīt kā sūnu paklāju, sajust un sasmaržot kā vēju un nekad nepārstāt meklēt tos īstos vārdus, kuros izteikt jūtas, kas mīt kā pūkaina Zaķēna, tā mīļa cilvēkbērna sirsniņā. Un saprast, ka to, kam vārdu nav, var paust apskāvienā. Kā raksta autore: kad vārdu nav, runā ķepas, ausis un sirds.”
