Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” saruna par to, kāpēc nevaram atturēties no citu pamācīšanas un kā nesabojāt attiecības ar partneriem, pieaugušajiem bērniem un draugiem, sniedzot neprasītus padomus?
Pāru attiecības
Laulības šķiršanas statistika rāda, ka gada laikā kopdzīvē parādās tas, kā saredz savu partneri. “Daudzi cilvēki gada laikā konstatē, ka laulājies ar pavisam citu cilvēku,” pauž psihoterapeits Voldemārs Švarcs.
“Es zinu četrus piecus pārus, kuros viens no laulātajiem neprot pareizi sakārtot trauku mazgājamo mašīnu. Tas ir stāsts par ideāliem un vērtībām.
70. gados psihoanalītiķis Hains Kohuts no jaunas pozīcijas paskatījās uz “es pats” definēšanu. Ikreiz, kad operējam ar konceptu "es”, ir jāiedziļinās. Viņam radās doma saprast modeli, kad veidojas personība. Ir viens brīdis, kad ir ideāls bērns un vecāki viņu mīl, pieļaujot, ka veidojam savu patību uz šādas ideālas matricas pamata.”
Dzīvē cilvēku savstarpējās attiecības ir kā arka starp ideālo “es” un vērtību principu konkrētajā situācijā.
Psihoterapeite Vilma Selecka uzsver – konfliktsituācijās galvenās emocijas ir aizkaitinājums un dusmas, ka otrs neatbilst manam plānam: “Te svarīgs ir ētikas jautājums: kas man kā cilvēkam ir svarīgāk – ārējais izskats un novērtējums vai attiecības. Pazemojuma sajūta, dusmas, aizkaitinājums ir tās emocijas, kas pavada pārmetumus. Ir pāri, kas šādās situācijās nonāk regulāri. Ir cilvēki, kuri pakļaujas, dara, kā otrs liek, uzkrājot negācijas, kuras kādreiz “uzsprāgst”.”
Mums ir svarīgi saprast, kā situācija izveidojusies, cik saskanīga tā ir ar pagātnes pieredzi. Mums ir iekšējais ideālais tēls un mēs pat katru sekundi veicam salīdzināšanu – vai esmu pietiekami labs, daru pietiekami labi utt.
Vīrieši bieži ir patstāvīgāki, sievietes biežāk vēlas otru iesaistīt. Ja izsaka piezīmi, tā tiek uztverta “te un tagad” un veidojas kā ģimenes spēles negatīvais modelis.
Psihologs Berns uzskatīja, ka ģimene spēlē spēles – kuram taisnība, tā tiek krāti negatīvie punkti.
Kad spēlē, pienāk laiks “nu, pietiek”, tad viens otram paziņo negatīvos punktus. Un uzvarētājs balvas vietā saņem šķiršanos.
Kad iemīlēšanās rimusi, kad pagājis gads, tad tuvās attiecībās sāk izpausties tas, ko cilvēks piedzīvojis savā izcelsmes ģimenē, ko novērojis attiecībās starp vecākiem. Sieviete ( biežāk) nevar paskaidrot, ko viņa grib panākt. Tā ir kā automātiska uzvedība, kas izpaužas attiecībās. Jāskatās, kas ir uzvedības mērķis – ko cilvēks vēlas panākt.
Atšķirība starp piezīmi un zāģēšanu
Atšķirība ir, vai otrs cilvēks ir vaicājis padomu, vai saruna ir no abiem gribēta, daloties savās idejās par situācijas atrisināšanu.
Vai tas, kā daru es, vienmēr ir pareizi? It kā pareizi ir tas, kā darīja mana mamma vai tētis. Speciālisti uzsver, ka nav tāda “pareizi”.
Neprasīti padomi tiek doti ne tikai pāru attiecībās, tas novērojams sabiedrībā.
Nobriedušās attiecībās partneris var būt labs un nobriedušāks spogulis, ar partnera palīdzību var redzēt situāciju labāk.
Tā ir situācija, kad savam partnerim 100% varam uzticēt savu patmīlu.
Ja vajadzēs padomu, pajautāšu
Ir noteikums – dodiet padomus tad, kad es vēlos, un tādus, kas man patiks! – tā bieži uzskata.
Svarīgi atrast divus simboliskos iekšējos tēlus – mīlētais bērns un ideālais vecāks. Ja es jūtos tā, ka mani nekas neapdraud, tad padomu varētu pieņemt, situācija ir labāka. Ja tas ir “kritiskais vecāks”, kas liek justies šajā tēlā nemīlētiem, tad tas var aizskart.
“Iekšējā matrica, kura nav apzināta, tā darbojas šodien, ne tālā pagātnē. Uz šīs matricas notiek šī brīža kognitīvie procesi. Ja patība tiek ievainota, tā ir situācija, kad var sajusties depresīvi. Ideālā sajūta vajadzīga, lai zinātu, ko darīt,” pauž psihoterapeits Voldemārs Švarcs.
Izskaidrošana
Konfliktsituācijas var atrisināt izskaidrošana. Tas palīdz pārim pārtraukt zāģēšanas un “rūgumpoda” situācijas.
Viskomfortablākā sajūta ir situācija, kad tiek izskatīti vairāki rīcības varianti un pieņemts lēmums.
Uzskata, ka labākais variants ir, ja pārī viens pieņem piekāpīgā lomu.
Tomēr abām pusēm jāpiekāpjas līdzīgi – nav labi, ja viens piekāpjas visu laiku.
Kopdzīves modelis var būt gan tas, ka abi ir simetriski attiecībās, gan tā, ka ir asimetrisks pāris attiecībās. Svarīgākais, lai pāris nesāk spēlēt spēli ar negatīvo punktu krāšanu. Tā ir bīstama situācija, jo kādā brīdī prasīs rezultātu.
Mātes un meitas
Problēma starp mātes un meitas attiecībām rodas, ja māte nerunā ar bērnu kā ar cilvēku, bet kā ar savu atspulgu.
Paradokss ir situācijā, kad ir neizbeigtas attiecības starp māti un meitu, jau pieaugušu cilvēku, māte turpina audzināt, cenšas uzturēt ļoti ciešas attiecības, neatlaižot meitu.
Mātei būtu jāpainteresējas, kā meitai klājas, ne jādod norāde, kā rīkoties.
Šādā situācijā meitai būtu jāsaprot, ka viņai ir sava dzīve priekšā, jānoliek robežas, kas meitai ir ērtas.
Ar mammu ir jāvienojas, jārunā atkal un atkal, jo ar vienu sarunu nebūs iespējams izrunāt noteikumus. Daudz var izdarīt, saprotot lietas, norunājot, noliekot robežas.
Maza bērna mammas uzdevums ir uzminēt, ko bērnam vajadzētu. Tas turpinās pieaugušu cilvēku dzīvē, kad sagaida, kad uzminēs vēlmes. Tas var liecināt par ievainojumu, kas var izsaukt varas attiecības – viens dominē.
Ir jārēķinās, ka, pieņemot lēmumu nospraust robežas, reakcija var būt dažādas.
Pieaugušā vecumā notiek lomu maiņa, mamma gaida palīdzēšanu no saviem bērniem, apstiprinājumu, ka bērni mammu mīl.
